EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Bet, ja tomēr tāds strīds izcēlās — un par to nevar būt ne mazāko šaubu, — tad rodas jautājums: kāpēc mi­nētie apustuļi to vispār uzsāka, ja jau šajā jautājumā pastāvējuši noteikti norādījumi, kurus devis pats Jēzus pēc savas augšāmcelšanās? Secinājums šeit var būt tikai viens: laikā, kad Jēkabs, Pāvils, Pēteris un Barnaba strī­dējušies par attieksmi pret pagāniem, versija par Jēzus pēcnāves nostādnēm vēl neeksistēja. Tā ir krietni vēlāk kristiešu vidū radusies leģenda, kas tomēr izveidojusies pietiekami agri, lai Matejs un Marks to varētu uzņemt savel evaņģēlijos.

Jēzus bija reliģijas reformators, taču — atkārtojam to vēlreiz — tikai jūdaisma ietvaros. Viņš gan vērsās pret farizeju sastingušo neapgaroto formālismu, kurš bauslības aizstāvēšanai bija izstrādājis daudz absurdu aizliegumu un ierobežojumu. Tā, piemēram, sabata laikā neviens nedrīkstēja atrasties ceļā, pacelt zemē nokritušu dvieli, noplūkt kviešu vārpu, lai remdinātu izsalkumu, pat izvilkt no bedres tajā iekritušu nastu nesēju ēzeli. Jēzus protestēja pret šiem nejēdzīgajiem priekšrakstiem, pūlēdamies sabatam piešķirt tā sākotnējo jēgu. Kādā disputā viņš, piemēram, aizrādīja, ka sabats pastāv cil­vēku dēļ, nevis cilvēki sabata dēļ. Farizejiem un arī Jē­zus paša ģimenei šādi izteicieni šķita šokējoši, ķecerīgi, pat dumpīgi.

Jēzus nesaskaņām ar jūdaisma legālistiem bija vēl kāda cita, dziļāk ieslēpta jēga. Kā norāda vācu Bībeles pētnieks Kārlis Bārts, tā dibinājās uz Jēzus dziļajām simpātijām pret trūcīgiem, cietējiem un citādi nelaimī­giem mazajiem ļaudīm, uz pretīgumu, kādu Jēzus iz­juta pret farizeju liekulīgo apgalvojumu, ka nav ko žē­lot nabagos un cietējus, jo tie saņemot vienīgi sodu par saviem grēkiem.

Tie ir tikai divi Jēzus lielās, vēsturiskās darbības as­pekti, taču ar tiem pietiek, lai saprastu, uz ko dibināta viņa misijas patiesā būtība. Jēzus centās sentēvu reli­ģijai atkal piešķirt tās ētisko un patiesi cilvēcisko jēgu, pieslieties praviešu cildenajai un diženajai tradīcijai. Lai gan viņš šīs idejas attiecināja tikai uz ebrejiem, tās savā humānajā satvarā bija tik plašas un nozīmīgas, ka iz­lauzās no jūdaisma šaurajiem ietvariem un ieguva uni­versālu vērtību.

Kā mēs zinām, Jēzus sēdās pie azaida galda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem. Taču jāatceras, ka tie vienmēr bija ebreji. Nekur evaņģēlijos nav atrodams ne visniecīgākais mājiens, ka viņš būtu kādreiz sēdies pie galda kopā ar pagāniem, kā to vēlāk Antiohijā darīja Pēteris, Pāvils un Barnaba.

Nekad ne ar vienu vārdu Jēzus nav iestājies arī par grūti apspiesto ebreju sievieti, kura tradicionāli tika pa­kļauta sabiedriskai diskriminācijai, nebaudīja nekādas cilvēka tiesības un tika uzskatīta par vīrieša' īpašumu. Sajā ziņā Jēzus mācībā nav jaužamas nekādas reformis- tiskas tendences. Taču personiski, ikdienas dzīvē viņš rīkojās pretēji šai sensenajai tradīcijai, izturējās pret sievietēm cilvēcīgi un ar savu uzvedību ii kā pasvītroja, ka viņš prot tās cienīt.

Tā, piemēram, Jēzus palika draudzīgās attiecībās ar Lācara māsām Mariju un Martu, labprāt viņas apciemoja un ilgi ar abām sarunājās. Tāpēc Jānis pareizi raksta, ka «Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru» (11:15). Tāpat viņš nevilcinādamies ņēma savā aizsardzībā lau­lības pārkāpēju sievieti un pat — ja mēs ticam tipiski alegoriskajam nostāstam Jāņa evaņģēlijā — pagodināja ar sarunu pie Jēkaba akas sastapto samarieti. Jēzus rīcība bija tiem laikiem tik ļoti neparasta, ka tā izraisīja izbrīnu pat viņa tuvāko mācekļu vidū, kuriem taču Jēzu vajadzēja pazīt labāk nekā visiem citiem (Jāņa ev., 4:27).

Muitnieki, grēcinieki, laulības pārkāpēja, ebreju ni­cinātās cilmes sieviete — tāda bija ne visai izmeklēta Jēzus sabiedrība. Naidīgie tautieši Jēzum pārmeta, ka viņš esot «negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grē­cinieku draugs» (Lūkas ev., 7:34). Bet citi Nacaretes iedzīvotāji, kuri Jēzu pazina no bērnības, taču nesaprata, kādas dziļas pārvērtības bija notikušas ar šo pēc izskata tik parasto namdara ģimenes dēlu, ar sašutumu apjau­tājās, kādas viņam tiesības izskaidrot svētos rakstus, ja tiem labi zināms, ka viņš nav guvis itin nekādu izglītību. To Matejs apraksta šādiem vārdiem: «Un nonācis savā dzimtenes pilsētā, viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sacīja: «No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai viņš nav namdara dēls? Vai viņa māte nav Marija un viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim tas viss?» Un tie ņēma apgrēcību pie viņa. Bet Jēzus uz tiem sacīja: «Pravietis nekur nav ma­zāk cienīts kā savā tēvu zemē un savās mājās»» (13:54— 57). Lūka šo starpgadījumu noslēdz ar vēl dramatiskāku akcentējamu, apgalvodams, ka Nacaretes iedzīvotāji bi­juši tādā sašutumā, ka izdzinuši Jēzu no savas pilsētas un grasījušies pat viņu nogalināt (4:29—30).