EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Nav vērts šeit sīki atkārtot savā baismīgumā un ne- parastībā eksotiski skaisto nostāstu par Jāņa Kristītāja tālāko likteni, ko mums snieguši Matejs un Marks. Tet- rarhs Hērods Antips ieslodzījis pravieti pierobežas cie­toksnī Maherontā, jo Jānis valdniekam pārmetis, ka, pavezdams un apprecēdams sava brāļa sievu Hērodeju, tas izdarījis asinsgrēku. Un tad sāk risināties drūmā, bet dīvaini valdzinošā drāma, kas daudzkārt izmantota mū­zikā, glezniecībā un literatūrā. Tajā runa ir par Hēroda dzīrēm, Salomes deju, Hērodejas atriebes kāri un Jāņa nocirsto galvu, kura bļodā ienesta dzīru telpās.

Patiesības dēļ jāatzīmē, ka Hērodejas meita, kura ar savu deju tā bija savaldzinājusi Hērodu, evaņģēlijos vārdā nav nosaukta. Tikai no daudziem citiem avotiem zināms, ka viņas vārds bijis Salome. Mēs nezinātu arī vietu, kur Jānim Kristītājam nocirsta galva, ja Jozefs Flāvijs mums nepastāstītu, ka tas noticis pierobežas cie­toksnī Maherontā.

Sis ebreju vēsturnieks, kura patiesīgums daudzos ga­dījumos apstiprinājies, traģēdijas iemeslus izskaidro ci­tādi. Pēc viņa vārdiem, Hērods Antips vienkārši baidī­jies no pravieša pieaugošās popularitātes, jo tas ar savu kvēlo daiļrunību iemantojis aizvien vairāk piekritēju, un ļaudis jau sākuši runāt, ka viņš patiesi ir pravietis, ja ne pats mesija. To mēs uzzinām ari no Lūkas, kurš raksta, ka «ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs do­māja, vai tas varbūt neesot Kristus» (3:15).

Neskaitāmie eksaltētie ļaužu bari, kas drūzmējās ap Jāni, viesa viņā nemieru un nesolīja nekā laba. Jebkuru brīdi varēja sākties kāds no tiem daudzajiem dumpjiem, kas parasti beidzās ar Romas karaspēka iejaukšanos un briesmīgu asins izliešanu. Jāņa mesiānisms pastāvošai iekārtai bija tikpat bīsfams kā daudzu agrāko praviešu un tautas vadoņu mesiānisms. Nomāktās, savā pastā­vēšanā apdraudētās un pestītāju gaidošās ebreju tautas noskaņojums bija tāds, ka Hērodam Antipam netrūka iemeslu bīties no pravieša runām, un tāpēc viņš būs no­spriedis Jāni novākt. Tas, protams, nemaz neizslēdz to, ka Hērods, kuru Jānis —- pēc valdnieka domām, no tuksneša uzklīdis blandoņa — tik bargi bija nopulgojis, vadījies arī no personiskas atriebības jūtām.

Šeit tomēr jāpasvītro, ka Jozefs Flāvijs acīmredzot neko nav zinājis par romantiski baigo situāciju, uz ku­ras fona evaņģēlijā notiek šī izrēķināšanās, jo viņš ne ar vārdu nepiemin Antipa morālo nosodījumu, Hērode­jas naidu un Salomi, kas ar savu dejošanu izpelnījusies Jāņa Kristītāja galvu. Vēsturnieka klusuciešana šajā jau­tājumā noskaņo mūs skeptiski un liek šo romantisko stāstījumu ieskaitīt literāro izdomu kategorijā, taču tas ne mazākā mērā nekavē apbrīnot šīs leģendas nezināmā radītāja iztēles lidojumu.

Nav grūti ievērot, ka evaņģēlisti sevišķi pasvītro, ka Jānis Kristītājs sevi uzskatījis par zemāk stāvošu nekā Jēzus un redzējis tajā svētajos rakstos pareģoto, par Jāni daudz varenāko mesiju, kurš kristīšot ar svēto garu, nevis tikai ar ūdeni, kā to darījis Jānis. Jāņa evaņģēlijā Jēzus priekštecis pazemojies pat tik lielā mērā, ka atzi­nis sevi par necienīgu atraisīt Jēzus apavu saites.

Tomēr nav grūti pārliecināties, ka evaņģēlistu apgal­vojumi neatbilst īstenībai un uzskatāmi tikai par pro­pagandu nolūkā pārliecināt lasītāju, ka Jēzus stāvējis augstāk par savu priekšteci un ka to atklāti atzinis arī pats Jānis Kristītājs. Evaņģēlisti centās notušēt faktu, ka starp Jāni un Jēzu, bet vēlāk arī starp viņu sekotājiem pastāvēja antagonisms, kurš izrietēja no savstarpējas sa­censības jaunu piekritēju iemantošanā.

Aiz savas mums jau pazīstamās nekonsekvences evaņ­ģēlisti nav parūpējušies izsvītrot no Jaunās derības tek­stiem šī antagonisma pēdas. Tā, piemēram, Jāņa evaņ­ģēlijā (3:22—27) lasām, ka, Jānim kristot Ainonā, pie viņa ieradušies mācekļi ar brīdinājumu: «Rabi, kas bija pie tevis viņpus Jordānas, par ko tu esi nodevis liecību, tas, lūk, kristī, un visi iet pie viņa.» Tiesa, kā apgalvo evaņģēlists, Jānis, atbildot uz šo brīdinājumu, no jauna atzinis Jēzus pārākumu, taču tas neko negroza faktā, ka abi neatkarīgi viens no otra centušies gūt sev piekri­tējus un tādējādi savstarpēji sacentušies.

Kāda cita vieta Jāņa evaņģēlijā — lai gan tā formu­lēta diezgan miglaini — ļauj noģist, ka Jēzum šī sav­starpējā sacensība sagādājusi nopietnas raizes. No šeit neskaidri izsacītiem vārdiem izlobāms, ka Jēzus atstājis Jūdeju un devies uz Galileju, tāpēc ka farizeji pārme­tuši, «ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis» (4:1).

Palaikam pat rodas šaubas, vai Jānis Kristītājs un Jēzus vispār maz sastapušies. Mēs jau pieminējām pār­steidzošo pretrunu evaņģēlijos, kur Jānis it kā kristī Jēzu, bet vēlākā stāstījumā Jēzus saņem kristību no ne­zināmām rokām tad, kad Jānis jau atrodas cietumā.