EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Valodas par šiem konfliktiem neapšaubāmi nonāca līdz Jēzus tēva mājai un izraisīja tur visai nepatīkamas atbalsis. Pēc tēva nāves par ģimenes galvu vajadzēja kļūt vecākajam dēlam Jēzum, kurš tagad tuviniekus bija pametis. Marijai nekāda prieka nevarēja sagādāt tas, ka pirmdzimtais dēls klaiņo apkārt, visur sēdams nemieru.

Arī viss, ko mātei varēja pastāstīt pārējie dēli, jo sevišķi Jēkabs, kurš no visiem bija pats dedzīgākais stingra jūdaisma aizstāvis, Marijas sirdī viesa tikai raizes. Jēzus taču pauda tādus uzskatus, kas daudzējādā ziņā bija pret­runā ar stingrajiem reliģiskajiem likumiem, kurus māte viņam bija mācījusi jau no bērna kājas.

Seit jāpiezīmē, ka nule uzmestā aina nemaz nav izdo­mas auglis, jo Jaunajā derībā skaidri izlasāms, ka Jēzus ģimene nav ticējusi viņa dievišķīgajam aicinājumam, tāpat nav sapratusi ne viņu personīgi, ne viņa mācību un pat uzstājusies pret viņu.

Kā gan lai citādi saprot Jāni, kurš raksta: «Jo pat viņa brāļi neticēja viņam» (7:5), bet mums jau pazīsta­mais 2. gadsimta baznīcas hronists Hēgesips apgalvo, ka rakstu mācītāji centušies pierunāt Jēkabu, lai tas atklāti uzstātos pret Jēzu. Acīmredzot tolaik vēl dzīva bijusi tradīcija, ka Jēkabs nav ticējis Jēzum un pat nostājies pret viņu. Kā izriet no Pāvila pirmās vēstules korin­tiešiem (15:7), Jēkabs Jēzus mācībai pievērsies tikai tad, kad pēc augšāmcelšanās no miroņiem tas viņam parā­dījies.

Kaut gan Jēzus jau bija kļuvis slavens ar daudziem brīnumdarbiem slimnieku dziedināšanā un iemantojis ne tikai lielu pulku piekritēju, bet pat divpadsmit vīrus kā savus pastāvīgos un uzticīgos mācekļus, māte un brāļi, it kā neredzēdami šos pārsteidzošos panākumus, savā iz­misumā sāka ticēt, ka Jēzus zaudējis prātu un tāpēc viņš pēc iespējas drīzāk jāņem aizbildniecībā. Marks, tātad visvecākās un patiesībai vistuvāk stāvošās tradīci­jas paudējs, raksta: «Un, kad tie, kas pie viņa (t. i., Jē­zus) bija, to dzirdēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: «Viņš ir bez prāta»» (3:21).

Tāpat, spriežot pēc dažiem izteicieniem Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos, varam secināt, ka attiecī­bas starp Jēzu un viņa tuviniekiem nav bijušas nekādas sirsnīgās (Mateja ev., 12:46; Marka ev., 3:31; Lūkas ev., 8:19). Hronoloģiski visvecākajā evaņģēlijā rakstīts: «Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie viņa sūtīja un viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap viņu un viņam sacīja: «Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārā tevi meklē.» Un viņš tiem atbildēja: «Kas ir mana māte un mani brāļi?» Un viņš visapkārt uzlū­koja tos, kas ap viņu sēdēja, un saka: «Redzi — mana māte un mani brāļi. Jo, ja kas dieva prātu dara, tas ir mans brālis un māsa, un māte»» (3:31—35).

Cik daudz pasacīts šajā īsajā ainā! Vispirms zīmīgi jau tas, ka Jēzus pats neizgāja ārā pie mātes un brā­ļiem, bet atbildēja tiem ar cita cilvēka starpniecību, itin kā būtu zinājis viņu nodomu un baidījies, ka tie viņu var aizvest ar varu uz mājām. Un kā skan šī atbilde! Tā drīzāk ir skarbs noraidījums, bez jebkāda jūtu siltuma, kas jo vairāk pārsteidz tāpēc, -ka Jēzus taču runā par savu māti.

Lai nonāktu tik tālu un ieņemtu šādu nostāju, Jēzum droši vien iepriekš vajadzēja daudz pārciest un pārdzī­vot. Vajadzēja cīnīties, lai saglabātu uzticību savam aici­nājumam un atvairītu no ārpuses nākošo, arvien pieau­gošo morālo spiedienu. Jēzus kārdināšanas aina, kas pilna drūmām, apokaliptiskām noskaņām, it kā simboliski at­tēlo pārdzīvojumus, kurus izbauda cilvēks, kas mokpilnā iekšējā cīņā izšķir sava lielā aicinājuma problēmu. Savā ortodoksālajā aprobežotībā apmātie brāļi bija uzkūdījuši arī mīļoto māmuļu un visvisādi kavējuši Jēzu savas sū­tības izpildē, līdz beidzot pasludināja viņu par cilvēku, kurš zaudējis prātu.

Sajā cīņā ar viduvējību, vienā no visgrūtākajām cī­ņām, kādu Jēzum savā mūžā vajadzēja izturēt, viņš gan uzvarēja, taču Jēzus sirdī tā atstāja dziļas rētas un sa­rūgtinājumu pret tuviniekiem. Jēzus vārdos, kurus uz­rakstījis Lūka, slēpjas bezgala liels rūgtums: «Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis» (14:26). Bībeles tekstu skaidrotāji šeit droši vien iebilstu, ka šo vārdu jēga ir alegoriska, bet, ja arī tā būtu, tad tomēr pats fakts, ka Jēzus izvē­lējies tieši šādu un ne citādu alegoriju, atspQguļo viņa subjektīvo pieredzi.

Jēzus ģimenes drāma atradusi atbalsi viņa mūža pē­dējās dienās. Matejs, Marks un Lūka vienbalsīgi at­zīmē, ka neviens no Jēzus mācekļiem un ģimenes locek­ļiem nav stāvējis zem krusta viņa nāves brīdī, tāpat ne­viens no tiem nav rūpējies par Jēzus apbedīšanu, tā ka viņu savā kapličā apglabājis svešs cilvēks, Jāzeps no Arimatijas. Bet bīties viņiem nebija nekāda iemesla,, jo romiešu likums atļāva tuviniekiem pēc sprieduma iz­pildes pievākt uz nāvi notiesāto līķus,