EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šobrīd mūs tomēr visvairāk interesē tas visādā ziņā neparastais fakts, ka mazpilsētas amatnieku ģimene de­vusi divus tik plaša vēriena reliģiskus reformatorus. Šis apstāklis taču liecina visai daudz par paša šo ģimeni. Mēs nule pieminējām, ka, pēc Hēgesipa vārdiem, Jēkabs jau mātes klēpī bijis svētais. Šie vārdi iztulkojami tādē­jādi, ka māte jau pirms bērna piedzimšanas to veltījusi dievam, apsolot, ka viņš vēlāk nodos nazīrieša zvērestu. Šeit jāpiebilst, ka šāds paradums, spriežot pēc Vecās de­rības, ebrejiem patiešām bijis jau kopš seniem laikiem. Tādā pašā veidā arī Simsons, vēl būdams mātes klēpī, ticis veltīts dievam un vēlāk devis nazīriešu zvērestu.

Šīs ziņas ļauj domāt, ka Jēzus ģimenei bijis kas ko­pīgs ar nazīriešiem un tajā valdījusi stingrības gaisotne, ko noteikušas ortodoksālas reliģiskas normas un dedzīga pieķeršanās senču tradīcijām. Jēkabs bija īsts šos dzim­tas dēls. Visu, kas viņam bija raksturīgs, — stingru dzī­ves veidu, noslieci uz askētismu un aklu padevību Mo­zus reliģijas dogmām — viņš bija mantojis no vecā­kiem. Pat mesiānismu jeb ticību mesijas atnākšanai viņš bija uzsūcis tēva mājās, un vēlākā pārmaiņa viņa uzska­tos bija pavisam niecīga: Jēkabs tagad vienkārši sāka ticēt, ka pie krusta mirušais vecākais brālis patiesi bijis kvēli gaidītais mesija.

Ņemot vērā šādu audzināšanu, nav nekāds brīnums, ka arī pats Jēzus1 , kā to pasvītrojis slavenais vācu Bībe­les pētnieks Jūlijs Velhauzens, bija īsts ebreju skolotājs. Viņš taču pasludināja, ka nav nācis atmest bauslību un praviešus, bet gan tos piepildīt. Saviem mācekļiem viņš pavisam nepārprotami paziņoja: «Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm» (Mateja ev., 15:24).

Vēl vairāk, viņam bija raksturīgi tādi paši aizsprie­dumi pret svešu tautu piederīgajiem kā visiem citiem ebrejiem. Piemēram, pagānus viņš nicīgi nosaucis par «suņiem» un tikai pēc iekšējas pretestības pārvarēšanas paļāvās izmisušās kānaāniešu mātes lūgumam un izdzie­dēja viņas meitiņu (Mateja ev., 15:26). Saviem mācek­ļiem viņš aizliedza kontaktēties ar pagāniem un ķecerī­gajiem samariešiem. Izsūtīdams pasaulē divpadsmit apus­tuļus, viņš tiem piekodināja: «Nenoeita uz pagānu ceļu un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Izraēla cilts pazudušām acīm» (Mateja ev., 10:5—6).

Seit varētu iebilst, ka Jēzus vēlāk savu nostāju gro­zījis, pasludinājis universālismu un sūtījis savus mācek­ļus pie visām pasaules tautām. Uz to ir tikai viena at­bilde: kamēr Jēzus bija dzīvs, viņš savu nostāju šajā jautājumā netika grozījis. Ir taisnība, ka evaņģēlijos viņš trīskārt dod līdzīgus universālistiskus norādījumus. Taču mums jāpatur prātā, ka viņš to dara tikai pēc savas nā­ves, jau kā no miroņiem augšāmcēlies Kristus, turklāt jāatzīmē, ka Marka evaņģēlijā, kurš hronoloģiski stāv vistuvāk Jēzus dzīves laikam, šis norādījums atrodams tikai evaņģēlija beidzamā nodaļā, kuru, kā to atzīst bez izņēmuma visi Bībeles pētnieki, vēlāk piekabinājis kāds no pārrakstītājiem. Tātad tas ir tendenciozi, aiz teolo­ģiskiem apsvērumiem darināts teksts (Mateja ev., 28:19; Marka ev., 16:15),

Seit mums rodas dilemma: kuru no šiem diametrāli pretējiem Jēzus norādījumiem atzīt par autentisku? Ra­cionāli noskaņoto Bībeles pētnieku vidū nostiprinājies uzskats, ka par vēsturiski patiesiem vai vismaz patiesības kodolu saturošiem evaņģēlijos uzskatāmi tie nostāsti un izteikumi, kuri ir pretrunā ar šo pašu evaņģēliju vadošo transcendento ideju. Tie ir kādas agrākas patiesības re­likti, kuri tekstos saglabājušies tādēļ, ka autori nav bi­juši pietiekami uzmanīgi vai pietiekami konsekventi, lai sākotnējo tekstu pietušētu vai saskaņotu ar sava darba pamatdoktrīnu.

Visas tās ziņas, uz kuru pamata mēs nonākam pie pārliecības, ka Jēzus savas dzīves laikā bija tikai ebreju tautas pravietis, neapšaubāmi pieder pie sākotnējo at­ziņu slāņa un uzskatāmas par autentiskām. Tā Jēzus mā­cību uztvēruši arī Jēkabs un viņa domu biedri Jeruza­lemē, kuriem pat prātā nenāca izlauzties no jūdaisma ietvariem.

Taču drīz sākās kristietības nākamais, helēniskais at­tīstības posms, kad kristiešu draudzēs ieplūda aizvien vairāk citu tautību piederīgo. Tāpēc arvien aktuālāka kļuva svešo elementu pieplūdes idejiskā sankcionēšana. Un tad atradās skolotāji un teologi, kuri sludināja, ka tas esot saskaņā ar Jēzus gribu, jo viņš pēc savas nā­ves esot parādījies apustuļiem un uzdevis tiem pievērst patiesajai ticībai ne vien Izraēla bērnus, bet arī pagā­nus.

Nav nekādu šaubu, ka pagānu problēma radusies vē­lāk, pāris gadu pēc Jēzus nāves. To neapgāžami pierāda fakts, ka strīds par attieksmi pret pagāniem sākās tikai viņa mācekļu vidū, tajā piedaloties Jēkabam, Pēterim, Pāvilam un Barnabam. Kvēle, ar kādu strīds norisinājās, pierāda, ka tolaik tā bijusi gluži jauna un negaidīta, at­šķirīgo dzīves apstākļu izraisīta problēma.