EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tiesa, Jānis gan apgalvo, ka Marija kopā ar citām sievietēm stāvējusi zem krusta, taču ir labi zināms, cik brīvi šis evaņģēlists teoloģiskos nolūkos komponējis no- ' tikumus, nerēķinādamies ar vēsturisko patiesību. Sinop­tiķi šajā ziņā pelna lielāku uzticību, it sevišķi pārru­nājamā gadījumā, jo viņi taču tīši nebūtu izdomājuši kaut ko tādu, kas negatīvi raksturo Jēzus piederīgos. Tā bija pavisam vienkārša un visiem zināma patiesība, kuru noklusēt nemaz nebija iespējams.

Arī šajā gadījumā attaisnojas jau pieminētais Bībeles skaidrotāju princips, ka visi evaņģēlijos ietvertie stās­tījumi, kuri ir pretrunā ar kristoloģijas pamatideju, uz­skatāmi par vēsturiski patiesiem vai vismaz tādiem, ku­ros sameklējama kāda kripatiņa patiesības. Pie šīs ka­tegorijas jāpieskaita arī informācija par konfliktiem Jē­zus ģimenē, jo tā diskreditē vienu no cildenākajām un kristietībai vissvarīgākajām leģendām. Ja Marija zināja, ka Jēzus ir piedzimis kā mesija un ar viņa dzimšanu saistās tādas pārdabiskas parādības kā šķīstā ieņemšana ar svētā gara palīdzību, erceņģeļa Gabriēla parādīšanās, Betlēmes zvaigzne, gani, eņģeļu kori un triju gudro iera­šanās no tālām zemēm, tad kā gan viņa būtu varējusi nesaprast Jēzus rīcību un uzskatīt par iespējamu, ka viņš nav pie pilna prāta? Šīs groteskās pretrunas bija pamanījis jau Celss savā polemiskajā traktātā «Patiesības vārds», kur rakstīts: «Ja runa ir par Jēzus māti Mariju, tad jāsaka, ka viņa nekad nav apjēguši, ka dzemdējusi pārdabisku būtni, dieva dēlu. Pavisam otrādi, kristieši ir aizmirsuši no evaņģēlija izsvītrot teikumus, kuros ap­galvots, ka Marija uzskatījusi Jēzu par prātu zaudējušu cilvēku un kopā ar citiem tuviniekiem gribējusi to ieslo­dzīt un izolēt.»

JĒZUS UN JĀNIS KRISTĪTĀJS

Сaurmēra evaņģēliju lasītājs, kuru savaldzina tiem piemītošā cildenā, skarbā un kvēlā gaisotne, aizrauda­mies ar evaņģēlijiem raksturīgo tikumiskās un poētiskās izteiksmes skanējumu, parasti nepamana stāstījumā ieslēptos robus, kas izpaužas gan aprakstu nekonsek­vencē, gan pretrunās, gan savstarpēji nesamierināmos

apgalvojumos. To skaitā pagadās samērā nenozīmīgi mi­sēkļi, bet ir arī tādi, kuri attiecas uz ļoti svarīgiem dok- trināliem un vēsturiskiem jautājumiem.

Mēs jau vairākkārt esam pievērsuši lasītāja uzmanību šāda veida pretrunām evaņģēliju tekstos. Šis saraksts tomēr ne tuvu nav pilnīgs, tāpēc mums turpmākā iztir­zājumā nāksies to papildināt. Tā, savdabīgas autora iz­klaidības un nekonsekvences spilgtu piemēru mums sniedz evaņģēlists Jānis. Vienā vietā Jānis apgalvo, ka Jēzus pats esot kristījis savus piekritējus (3:22), bet pēc brīža, mums par lielu izbrīnu, stāsta, ka Jēzus pats ne­esot kristījis, bet to darījuši tikai viņa mācekļi (4:1—2). Galu galā tā varētu likties niecīga paviršība, ja runa nebūtu par tik svarīgu doktrinālu problēmu, kāda baz­nīcai ir kristīšanas ceremonija.

Tas pats attiecināms uz vēl svarīgāku stāstījumu. Ma­tejs (3:13—16), Marks (1:9) un Jānis (1:31—32) stāsta, ka Jānis Kristītājs Jordānā kristījis Jēzu. Ceturtajā evaņģē­lijā pat lasām,.ka Jānis ne tikai izdarījis kristīšanas cere­moniju, bet arī kā vienīgais klātesošo vidū redzējis svēto garu dūjas izskatā nolaižamies pār Jēzu. Bet no Lūkas evaņģēlija mēs uzzinām, ka Jānis Kristītājs nav varējis ne Jēzu kristīt, ne redzēt svēto garu nolaižamies pār viņu, jo tajā laikā, kad Jēzus it kā būtu pakļāvies šim rituālam, Jānis Kristītājs pēc Hēroda Antipa pavēles jau bijis apcietināts. Kas īsti izdarījis kristīšanas ceremoniju, mēs no evaņģēlija teksta tā arī neuzzinām. «Kad nu visi ļaudis likās kristīties un arī Jēzus bija kristīts, tad vi­ņam, dievu lūdzot, debesis atvērās, un svētais gars re­dzamā veidā uz viņu kā balodis nolaidās, un balss at­skanēja no debesīm: «Tu esi mans mīļais dēls, pie tevis man labs prāts»» (3:21—22). Kā no šā citāta izriet, šoreiz svēto garu jau bija redzējuši visi klātesošie.

Pretrunās, kas sastopamas atsevišķās versijās par Jāni Kristītāju, slēpjas kāda mīkla, kaut kas līdz galam ne­izsacīts. Tāpēc kaut uz mirkli ielūkosimies vēsturiskajos apstākļos, kas bija šo notikumu pamatā.

Jānis, kuru Jaunās derības autori un tāpat arī Jozefs Flāvijs dēvē par «Kristītāju», lielāko daļu no saviem vīra gadiem bija pavadījis vientulībā tuksnesī, kur pārticis no siseņiem un savvaļas bišu medus. Tibērija valdīšanas 15. gadā jeb m, ē. 28. gadā viņš iznācis no tuksneša un sācis uzstāties atklātībā kā pravietis. Ģērbies rupjā ka­mieļa vilnas audumā un apjozies ar ādas siksnu, viņš pērkonīgā, aizrautības pilnā balsī sludinājis drīzu debess valstības atnākšanu un aicinājis tautu nožēlot grēkus. Tiem, kuri pakļausies kristīšanas rituālam Jordānas ūde­ņos, viņš apsolījis grēku piedošanu un iekļūšanu dieva valstībā zemes virsū.