EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Bet Mateja un Lūkas evaņģēlijos ir arī citas pretru­nas, kuras mūsu šaubas vēl pastiprina. Piemēram, abi evaņģēlisti savstarpējā saskaņā apraksta cildeno ainu, kad Jānis atzīst Jēzus pārākumu. «Tanī laikā Jēzus at­nāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai liktos no viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: «Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis»» (Mateja ev., 3:13—14). Arī Lūkas evaņģēlijā — pretēji tam, ko evaņģēlists apgalvo vēlāk, — Jānis Kristītājs tāpat atzīst Jēzus pārākumu, atklāti paziņojot, ka nav cienīgs atraisīt viņa apavu siksnas.

No abām šīm versijām izriet šāds secinājums: Matejs un Lūka mums apgalvo, ka Jānis Kristītājs atzinis Jēzus misijas pārākumu, tātad zinājis, ar ko viņš tiekas. Tāpēc vērīgāks lasītājs būs augstākā mērā pārsteigts, vēlāk abos evaņģēlijos izlasot, ka Jānis, jau cietumā sēdēdams, nosūtījis pie Jēzus divus no saviem mācekļiem ar jau­tājumu, kas abās versijās skan identiski: «Vai tu esi tas, kam bija nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?» (Mateja ev., 11:3); «Vai tū esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?» (Lūkas ev., 7:20). Citiem vārdiem sakot, pēkšņi ne no šā, ne no tā mēs uzzinām, ka Jānis nav zinājis, kas ir Jēzus.

Šā sajukuma cēlonis ir tas, ka evaņģēlijos cauri pro­pagandas noslāņojumam vietumis izspraucas vēsturis­kās patiesības fragmenti, ar kuriem evaņģēlisti nav pra­tuši tikt galā. Bet patiesība ir tāda, ka izsenis bija pa­stāvējusi sekta, kura godināja tikai Jāni Kristītāju, bet neatzina Jēzu. Un šai sektai vajadzēja būt diezgan spē­cīgai un darbīgai, jo tā ātri izplatījās ebreju diasporā un iemantoja ne mazumu piekritēju arī to ļaužu vidū, kuri jau bija atzinuši sevi par kristiešiem. Sinoptiskie evaņģēliji nepārprotami rāda, ka šīs sektas locekļi izvei­dojuši noslēgtu organizāciju un tai bijušas pašai savas gavēņu dienas (Mateja ev., 9:14; Marka ev., 2:18; Lūkas ev., 5:33), kā arī īpašas lūgsnas (Lūkas ev., 11:1),

Pēc Jāņa Kristītāja nāves viens no kārtējiem sektas vadītājiem bijis kāds Apolls, kurš no Aleksandrijas ar saviem divpadsmit mācekļiem pārcēlies uz Efesu. «Apus­tuļu darbos» mēs lasām: «Bet Efesā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs. Tas bija mācīts tā kunga ceļā un, deg­dams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību. Viņš sāka sludināt sinagogā. Viņu dzirdējuši, Priskilla un Akvils viņu aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja dieva ceļu» («Apustuļu darbi», 18:24—26).

Kā tas viegli saskatāms, stāstījumā trūkst konsekven­ces. Apolls it kā sludinājis Jēzus mācību, bet pats pazi­nis «tikai Jāņa kristību». Kāpēc šādā gadījumā viņu vēl vajadzēja pievērst Jēzus mācībai, grūti izprast. Taču kristiešu laulātais pāris Priskilla un Akvils nez kāpēc uz­ņēmies šo uzdevumu.

No evaņģēlija teksta liekas, ka viņi to sekmīgi vei­kuši, taču pirmā vēstule korintiešiem rāda, ka tā nemaz nav bijis. Lūk, ko raksta Pāvils: «Jo man par jums, mani brāļi, ir pienākušas ziņas no Hloes nama ļaudīm, ka jūsu starpā ir ķildas. Es gribu teikt to, ko pie jums visur dzird runājam, viens saka: «Es turos pie Pāvila», otrs: «Es pie Apolla», trešais: «Es pie Kēfa», bet ceturtais: «Es pie Kristus»» (1:11—12).

Kā redzams, helēniskajās pilsētās savstarpēji sacen­tušies dažādi reliģiski grupējumi un to vidū bijuši arī Jāņa piekritēji. «Apustuļu darbu» autora dzīves laikā šī cīņa vēl nebija rimusies, un par tās atbalsi uzskatāms polemiski propagandiskais gājiens, kādu sinoptiķi pie­lietoja, skaidrojot Jāņa Kristītāja un Jēzus savstarpē­jās attieksmes. Viņiem bija svarīgi pierādīt, ka slavenais, izglītotais Apolls kopā ar visu Jāņa Kristītāja piekri­tēju sektu pieslējušies Pāvila mācībai.

Sīs domas izplatīšana viņiem jo svarīgāka bija tāpēc, ka laika tecējumā Jāņa Kristītāja kults nemaz neizdzisa, bet, taisni otrādi, arvien vairāk pieauga. Jo sevišķi tas izplatījās ebreju vidū, kuri Jāni allaž bija uzskatījuši par tīri ebrejisku pravieti. Kā raksta Jozefs Flāvijs, visa Jūdeja bijusi pārliecināta, ka sakāve, kādu Hērods An­tips bija cietis no Nabatejas Areta rokas, esot sods par

Jāņa nogalināšanu. Tuksneša vientuļnieks tik dziļi bija iespiedies ebreju tautas atmiņā, ka ap viņu savijās ve­sels leģendu klāsts. Viena no tām stāsta, ka lielais ra­bīns Gamaliēls redzējis Jāņa galvu peldam Jordānas straumē un tad sacījis: «Kamēr tu kristīji, tu tiki noslī­cināts, tāpēc tavu noslīcinātāju liktenis būs tāds, ka viņi paši noslīks.»

Šis kults atrada pateicīgu augsni arī kristietībā un pat islamā. Izlaupot Konstantinopoli, krustneši pievā­kuši daudz relikviju, to skaitā arī divas Jāņa Kristītāja galvas. Tagad tās atrodas divās baznīcās — Suasonā un Amjēnā. Kad vēlāk Konstantinopoli ieņēma turki, sul­tāns savās dārgumu krātuvēs ievietojis un ar bijību uz­glabājis vēl citas Jāņa relikvijas — viņa delnu un ga­baliņu galvaskausa.