EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

No evaņģēlista Jāņa mēs arī uzzinām, kā sauc sie­vieti, kura Jēzus kājas svaidījusi ar eļļu un nosusinā­jusi ar saviem matiem. Tā ir Marija. Bet neapmierinā­tību par dārgās svaidāmās eļļas izšķiešanu neizsaka vis kaut kādi vārdā nenosaukti cilvēki, bet tieši Jūda Iska- riots. Turklāt Jānis mums pavēstī, ka no Jūdas puses tā bijusi nekrietna liekulība, jo viņš pats tīkojis pievākt tos trīs simtus denāru, ko iegūtu, pārdodot eļļu. «Bet to viņš sacīja,» evaņģēlists piebilst, «nevis tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas» (12:6). Pēc Jāņa iznāk,

MELNBALTU ATTĒLU SĒRIJA

Marijas pasludinašana.

Krakovas skolas mākslinieks. Trīs gudrie no austrumu zemes sveic Jēzus bērnu.

Kristus ar apustuļiem.

Marcins Melnais. Marijas nāve (fragments).

Kšištofs Boguševskis. Svētais Pavils no Tarsas.

ka Jūda pildījis kasiera pienākumus un šo apstākli iz­mantojis, lai apzagtu kopējo, viņam uzticēto kasi.

Bet tagad ielūkosimies notikumos Eļļas kalnā, kur Jēzu sastopam kalna nogāzē ierīkotajā Ģetzemanes dārzā, izciešam baiļu un šaubu mokas, un kur viņu beigās ap­cietina. Evaņģēlistu stāstījumi šeit ir diezgan saskanīgi un tajos sastopamām atšķirībām ir galvenokārt papildi­nājumu raksturs.

Tā, piemēram, sinoptiķu versijās vārdā nenosauktais Jēzus māceklis nocērt ausi tāpat vārda nenosauktajam augstā priestera kalpam, un tikai no Jāņa mēs uzzinām, ka runa ir par Pēteri un augstā priestera kalpu Malhu. Trijos evaņģēlijos starpgadījums beidzas ar to, ka Jēzus pavēl savam pārlieku centīgajam aizstāvim likt zobenu atpakaļ makstī. Un nav minēta ne vārda par sakropļoto kalpu. Bet Lūka, kurš jau agrāk citos līdzīgos gadījumosi aizvien parādījis lielāku iztēles un iejūtas spēku nekā citi evaņģēlisti, saprot, ka Jēzus, ņemot vērā viņa sludi­nāto cilvēku mīlestības un žēlsirdības mācību, ar to vien nevarēja apmierināties. Tāpēc viņš vienīgais nobeidz šo epizodi ar piebildi, ka Jēzus pieskāries ievainotā ausij un to izdziedinājis.

Lūka paļāvis vaļu iztēlei, arī aprakstot dvēseles mo­kas, kādas Jēzus izcietis Ģetzemanes dārzā. Citi evaņģē­listi mums stāsta, kā Jēzus cietis un lūdzis dievu, lai tas liktu iet secen moku biķerim. Turpretim Lūka arī šo ainu rāda tēlainākā un emocionāli spēcīgākā, lai nesa­cītu — teatrālākā sniegumā. Viņa stāstījumā Jēzus cie­šanas tik lielas, ka tas svīdis asinssviedrus. Turklāt parā­dījies eņģelis, kurš Jēzu stiprināja nespēka un šaubu brīdī.

Katrā no šīm versijām skaidri izpaužas noteiktas ten­dences. To autori, laikam ar nolūku spēcīgāk iedarboties uz lasītāja iztēli, cenšas stāstījumu papildināt ar reālis­tiskām detaļām un padarīt tēlaināku.

Bet visās versijās vērojama vēl viena tendence, kuru gribētos nosaukt par teoloģisku. Jo spilgti tā izpaužas Jāņa evaņģēlijā, kurā Jēzus, kā jau mēs to zinām, ma­nāmi atšķiras no Jēzus sinoptiķu skatījumā. Seit Jēzu jau viņa dzīves' laikā apmirdz tāda dievišķības spozme, ka to nevar nepamanīt pat sveši ļaudis. Saskaņā ar to Jā­nim licies, ka tā būtu dieva zaimošana, ja Jūda ar sa­vām nodevēja lūpām pieskartos Jēzus dievišķīgajām vaigam. Tāpēc Jānis ir vienīgais evaņģēlists, kurš ne ar vārdu nepiemin nodevēja skūpstu.

Jāņa izklāstam piemīt vēl citas īpatnības. Piemēram, pēc viņa stāstījuma, Jēzus apcietināšanā Ģetzemanes dārzā kopā ar augstā priestera ļaudīm piedalās arī ro­miešu kohortas kareivji» Bet kas visdīvainākais — viņi visi, kā ebreji, tā romieši, Jēzu ieraudzījuši, pēkšņi no­bīstas un nokrīt uz vaiga zemē. Ar šo vēsturiski neti­camo ainu Jānis laikam gribējis parādīt, ka pat ienaid­nieki Jēzū pazinuši dieva dēlu. Atbilstoši savai kon­cepcijai viņš tāpat noklusē satricinošo Jēzus ciešanu ainu dārzā, droši vien tāpēc, lai pārāk neizceltos Jēzus miesīgā, cilvēciskā būtība.

Ņemot vērā faktu, ka šajā īsajā, bet doktrināli ļoti svarīgajā nostāstā sastopamies ar tik daudzām atšķirī- ibārn, nevar nebrīnīties par patvaļu, ko atļaujas evaņģē­listi, runājot par notikumu, kuram, pēc viņu pārliecības, vajadzēja būt vēsturiski patiesamt tātad negrozāmam. Bet īstenībā katrs no šiem autoriem ar to izrīkojas, kā vien ienāk prātā, atkarībā no tā, ko viņam diktējusi iz­tēle vai propagandējamā ideja. Vienkārši izsakoties, katrs tur pēc savas patikas kaut ko pielicis klāt vai arī atņēmis nost.

Tālab arī vairāki Bībeles pētnieki izsacījuši šaubas, vai šāds notikums Ģetzemanes dārzā maz bijis, vismaz evaņģēlistu izklāstītajā versijā. Viņi uzskata par iespē­jamu, ka uz tautas iztēli šeit atkal radoši iedarbojušies Vecās derības teksti un visu šo epizodi Jēzus biogrāfijā ietekmējusi pazīstamā aina ar Mozu Sinaja kalnā. Ik­viens, kas būs papūlējies salīdzināt abus tekstus, atzīs, ka šeit patiesi saskatāmas zināmas sakritības. Un arī paši evaņģēlisti uzvada uz šām Vecās derības^ tekstu pēdām, apgalvodami, ka Eļļas kalnā viss noticis tā, kā to "paredzējuši pravieši (Mateja ev., 26:31; Marka ev., 14: 27; Jāņa ev., 15:25).