EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pastāv vēl daucfž citu teoriju par Jūdas nodevības iemesliem, tās visas šeit izklāstīt nav iespējams. Piemēra dēļ pavisam īsi pieminēsim dažas interesantākās: Jīida nodevis Jēzu, lai paātrinātu dieva valstības iestāšanos zemes virsū; Jūda gribējis pārliecināties, vai Jēzus spēs glābties un tādā kārtā pierādīt, ka viņš patiesi ir tas, par ko dēvējas — praviešu pasludinātais mesija un Izraēla ķēniņš; Jūda gribējis pasargāt Jēzu no saniknotā ļaužu pūļa un šajā nolūkā veicinājis viņa apcietināšanu. Jūda domājis, ka tas ir tikai preventīvs arests, tāpēc, kad Jēzus tika notiesāts, izdarījis pašnāvību.

Pastāv vēl viena teorija, kas Jūdu padara par cerībās vīlušos ideālistu. Saskaņā ar šo teoriju Jūda ticējis, ka drīz zemes virsū iestāšoties Jēzus sludinātā dieva val­stība, kurā valdīs vienlīdzība un sociālā taisnība. Taču izrādījies, ka Jēzus nav revolucionārs un nepiepildīs viņa cerības, bet gan pats sapinies kaut kādās nesaprotamās mistiskās mācībās, kas pauž paklausību Romas varai.

Kā redzam, Bībeles tekstu iztulkotājiem šai gadī­jumā iztēles nav trūcis. Neapvaldīta fantāzija bezmaz novedusi uz inkvizīcijas sārta Aviņonas pāvesta Bene­dikta XIII draugu un biktstēvu Vikentiju Fereriju (1394.—1423). Vatikānā saglabāti dokumenti liecina, ka Fererijs noturējis svētrunu par Jūdas nodevības tēmu, kurā apgalvojis, ka Jūda gribējis lūgt Jēzum piedošanu par izdarīto noziegumu, taču ceļā uz Golgātu nav varē­jis Jēzum piekļūt, jo to ielenkuši ļaužu bari. l'āpēc Jūda pakāries, cerēdams, ka viņa dvēsele nokļūs līdz Jēzum. Un tā patiesi arī noticis. Kad Jēzus nonācis debesīs, vi­ņam pie labās rokas starp citiem svētlaimīgajiem bijusi arī Jūdas dvēsele.

Jūda svētlaimīgo vidū! Tā bija nedzirdēta ķecerība! Nelaimīgajam daiļrunātājam draudējusi barga inkvizī­cijas izmeklēšana, kas varēja beigties ar nāvi sārta lies­mās. Fereriju paglābis tikai vina draugs pāvests Bene­dikts XIII, kurš licis sadedzināt izmeklēšanas protokolus un ievadīto lietu izbeigt.

Beidzot šeit jāpasaka kaut kas tāds, kas daudziem la­sītājiem būs pārsteigums, taču visdrīzāk atbilst vēstures patiesībai: visi nostāsti par Jūdu ir vistīrākā izdoma. Nekad tāda Jūdas nav bijis, un kā liecinieku šim ap­galvojumam mēs varam piesaukt vislabāk informēto cil­vēku — pašu apustuli Pāvilu. Savā pirmajā vēstulē ko­rintiešiem viņš, starp citu, raksta par pēdējo vakar­ēdienu, bet vēlāk arī par to, ka Jēzus tūlīt pēc augšām­celšanās parādījies divpadsmit apustuļiem. Pēdējā va­karēdiena aprakstā Pāvils nemaz nepiemin Jūdu un viņa nodevību, un jo pārsteidzošāk tas ir tāpēc, ka evaņģēlisti tieši šim incidentam veltījuši samērā daudz vietas.

Otrs visai interesants fakts ir tas, ka Pāvils raksta par Jēzus parādīšanos divpadsmit apustuļiem, nemaz ne­minēdams to, ka Jūda būtu atkritis. Tātad Pāvils rīkojas tā, it kā viņš neko nebūtu dzirdējis ne par Jūdas node­vību, ne par viņa pašnāvību. Pastāv gan vēl iespēja, ka šāda vai tāda iemesla pēc-viņš par to nebūtu gribējis runāt, taču to grūti iedomāties, jo šiem faktiem kristiešu draudzēs vajadzētu būt vispār zināmiem.

Ja ņemam vērā, ka Pāvila vēstules ir agrāki avoti nekā evaņģēliji un «Apustuļu darbi», tad nenovēršami jāsecina, ka Pāvila laikā nostāsts par Jūdu vēl nemaz nav bijis zināms un ka tā ir leģenda, kura radusies da­žus gadu desmitus vēlāk. Un nav grūti uzminēt, kāpēc tā radusies. Pēc Jeruzalemes nopostīšanas helēniskajās pilsētās ieplūda daudz ebreju bēgļu. Uz šā pamata ra­dās konflikti starp šiem atnācējiem un Jēzus piekritē­jiem. Kā mēs to uzzinām no Jaunās derības, šie konflikti pieņēma asu formu, un tieši šādā saspringtā gaisotnē, uzskatot ebrejus par vainīgiem pestītāja nāvē, radās Jū­das tēls kā ebreju tautas un tās atbildības simbols.

Vispārzināms, ka tauta kopumā savas cerības, jūtas un noskaņas bieži pauž leģendārās līdzībās. Šajā gadī­jumā tas bija jo vieglāk tāpēc, ka šāda nostāsta iecere un materiāls jau gatavā veidā bija atrodami Vecajā de­rībā. Vajadzēja tikai sameklēt attiecīgos tekstus, lai uz to pamata sakomponētu dramatisku stāstījumu par node­vību, kurai par upuri kritis Jēzus. Varbūt tas sākās ar to, ka no apkārtceļojošiem sludinātājiem kāds citēja šā­das atlasītas vietas, lai izceltu ebreju tautas nodevību, ko simbolizētu Jūdas tēls. Bet tas, kas sākumā bija tikai oratorisks paņēmiens zināmu morālu pamācību uzskatā­mai propagandai, tautas ticējumos ar laiku pārvērtās reālā notikumā.

Ka Jūdas leģendas cilme meklējama Vecās derības tekstos, skaidri rāda daudzas vietas Jaunajā derībā. Pie­mēram, «Apustuļu darbos» Pēteris saka šādus vārdus: «Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko svētais gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītā­jus» (1:16). Tāpat Jāņa evaņģēlijā (13:18) Jēzus liecina, ka vajadzējis piepildīties rakstiem, par pierādījumu mi­nēdams šādu vietu četrdesmit pirmajā psalmā: «Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam», bet pēc tam, norādīdams uz Jūdu kā uz nodevēju, dod viņam vīnā iemērcētu maizes kumosu. .