EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Kajafa attieksmē pret Pilātu ārēji saglabāja lojalitāti un varbūt tāpēc astoņpadsmit gadu noturējās augstā priestera amatā. Taču slepenībā viņš Pilātu neieredzēja to pazemojumu pēc, ko pats no prokuratora bija izcie­tis. Ar sava sievas tēva palīdzību, kurš viņu visnotaļ at­balstīja, Kaifa lika lietā visu savu intriganta prasmi, lai pie Tibērija panāktu prokuratora atsaukšanu. Sai no­lūkā par katru cenu vajadzēja izsargāties no sabiedris­kiem nemieriem, kurus Pilāts varētu izmantot kā attais­nojumu savai nežēlīgajai izrīcībai pret ebrejiem.

Tuvojās pashas svētki. Jeruzaleme un apkārtējās ap­dzīvotās vietas, kā jau parasti šajā laikā, bija pārpildī­tas ar svētceļotājiem. Šādā juceklīgā drūzmā viegli va­rēja* izcelties jauni nemieri. Kā romieši, tā arī priesteri, apzinādamies iespējamās briesmas, bija sevišķi modri un pievērsa saasinātu uzmanību visam, kas vien kaut cik līdzinājās politiskai demonstrācijai. Pilāts visa sava ka­raspēka priekšgalā pārcēlās no Cezarejas uz Jeruzalemi, lai no Hēroda pils personiski uzraudzītu kārtību pilsētā.

Šajā aizdomu un nedrošības piesātinātajā gaisotnē, kad varas vīru nervi jau tā bija saspringti, pēkšņi parā­dījās dīvains galiliešu bariņš, pulcēdamies ap ēzeli, ku­ram mugurā sēdēja kāds jauns pravietis. No sajūsmas pilnajiem saucieniem bija noģiedams, ka viņi cildina to kā Dāvida pēcteci un jaunu Izraēla ķēniņu. Izdzirdot šo sensacionālo vēsti, ielās sāka mudžēt ļaužu bari, kas saplūda no visām pilsētas malām, bet tuvējo namu logi un jumti bija cilvēku pilni. Mesiāniskās sajūsmas ap­garotie galilieši Jēzus priekšā izklāja apmetņus un palmu zarus vai arī vicināja tos gaisā.

Kopš šī laika viss, ko Jēzus darīja un runāja, tā laika politiskajos apstākļos bija atklāts izaicinājums. Tik de­monstratīvai iejāšanai Jeruzalemē jau pašai par sevi va­jadzēja modināt varas iestāžu aizdomas, ka atkal iera­dies kāds no galiliešu karstgalvjiem, kurš uzstājas pra­vieša lomā un kūda tautu uz dumpi. Jēzus' taču atļāva paša mācekļiem saukt viņu par ķēniņu. Kad sašutušie farizeji pieprasīja, lai viņš mācekļiem liktu klusēt, Jē­zus attrauca: «Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks» (Lūkas ev., 19:40).

Tā bija deklarācija ar nepārredzamām politiskām se­kām. Brīvību zaudējusī ebreju sabiedrība meklēja pa­tvērumu un atbalstu mesiāniskās gaidās. Bet tagad Jē­zus Jeruzalemē atklāti apliecināja savu mesijas sūtību. Jēzus pasludināšana par ķēniņu vispirms bija dumpis pret ķeizaru, bet reizē arī kara pieteikums Jeruzalemē valdošajai priesteru kliķei.

Kādi bija Jēzus nodomi, tas mums nav zināms, jo vēlākie kristieši, kā to aizrāda Dāvids Strauss, viņa tra­ģisko neveiksmi Jeruzalemē (pat mācekļi viņu atstāja) pārvērta par kaut ko neizbēgamu un jau iepriekš no­lemtu. Mums zināms vienīgi tas, ka Jēzus kopš šā brīža rīkojās bez jebkādiem kompromisiem, nerēķinādamies ar viņam draudošajām briesmām. Viņš pasludināja, ka nā­kamajā debess valstībā tiks ielaisti vienīgi nabagie, pa­zemotie un apspiestie, bet iedomīgie, lepnie, varmācīgie un bagātie sātana mīluļi tur neiekļūs. Viņš kritizēja bauslību, nosodīja priesteru, farizeju un rakstu mācītāju reliģisko liekulību, neievēroja rituālos priekšrakstus par sabatu un uzturlīdzekļu lietošanu un, pats galvenais, pa­reģoja Jeruzalemes nopostīšanu, izraisīdams pilsētā pa­niku un sašutumu.

Visrevolucionārākais Jēzus solis tomēr bija tirgoņu izdzīšana no tempļa pagalma. Tam vajadzēja radīt trauk­smi ne tikai tempļa varas vīru vidū, bet arī romiešu gar­nizonā, kas bija izvietots Antonija fortā, no kurienes veda kāpnes tieši tempļa pagalmā.

Tālāko notikumu izklāstā evaņģēlisti kļūst juceklīgi un pretrunīgi. Lai nu kā, taču tieši romiešiem kā pir­majiem vajadzēja ievērot Jēzus dumpīgos pasākumus, reiz viņi bija savilkuši visus savus spēkus ļaužu pārpil­najā pilsētā, lai tur uzturētu kārtību. Tāpat viņiem, lo­ģiski spriežot, būtu vajadzējis tālāko nekārtību novērša­nai nekavējoties novākt- un padarīt nekaitīgu jauno ķē­niņa troņa pretendentu, kurš bija jo bīstamāks tādēļ, ka nāca no daudzu tamlīdzīgu praviešu mitekļa — Gali- lejas.

Taču pēc evaņģēlistu stāstījuma nekas tamlīdzīgs ne­notiek: Pilāts, šis brutālais un despotiskais Romas ierēd­nis, kuram nevarētu pārmest vilcināšanos vai neizdarību līdzīgos gadījumos un kurš tik daudz citu praviešu bija notiesājis uz nāvi, tagad it kā kļūst akls un kurls un nemana, kas notiek pilsētā. Un kad beidzot ebreji atved Jēzu pie Pilāta tiesāšanai, apsūdzot., ka galilietis kūdot tautu uz dumpi un dēvējoties par Izraēla ķēniņu, Pilāts visvisādi nopūlas viņu glābt.