EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Par šajā jautājumā evaņģēlijos valdošo jucekli liecina arī tas fakts, ka, pēc izcilu vēsturnieku domām, Palestī- nas tautai nekad nav bijušas tiesības pieprasīt, lai- kāds noziedznieks tiktu apmainīts pret citu, kā tas šajā kon­krētajā gadījumā ir ar Jēzu un Barabu. Tāpat Matejam misējies ar nostāstu par simbolisko roku mazgāšanas žestu pēc nāves sprieduma pasludināšanas. Tāda paraža bija ebrejiem, bet ne romiešiem. Jāšaubās, vai Pilāts būtu to adaptējis savā tiesas procedūrā, jo sevišķi tā­pēc, ka viņš necieta neko ebrejisku. Turklāt tik paze­mojoši oportūnistiska izvairīšanās no atbildības par Jē­zus nāvi nekādā ziņā neatbilda viņa augstprātīgajam, valdonīgajam raksturam. To visu izdomājuši autori, ku­riem trūka vēstures zināšanu un iztēles.

Vēsturniekiem jau sen radušās nopietnas šaubas par sinedrija tiesas norisi Jēzus apsūdzības lietā. Vispirms viņi jautāja, no kurienes evaņģēlistiem par to varēja būt tik sīkas ziņas, ja pat Jēzus vistuvākie mācekļi tur nebija klāt. Pēc visvecākās evaņģēlija versijas, visi mā­cekļi viņu taču bija pametuši un aizbēguši. Kad Matejs, Marks, Lūka un Jānis rakstīja savus evaņģēlijus, no si­nedrija tiesas bija pagājuši vairāki gadu desmiti, turklāt jau pats fakts, ka viņu versijās ir tik daudz atšķirību, liecina, ka šie stāstījumi balstās uz nedrošām un maldī­gām ziņām, kas gūtas no otrām un pat trešām personām.

Matejs un Marks raksta par diviem sinedrija tiesas procesiem. Pirmais noticis vakarā, bet otrais — agri no rīta. Turpretim Lūka un Jānis runā tikai par vienu, agrā rītā notikušu sēdi. Izraēlas augstākās tiesas loceklis un ebreju tautas tiesību vēstures profesors Haims Kons ap­galvo, ka sinedrija sēde pēc saules rieta, jo sevišķi pas- has priekšvakarā, kad priesteri bija aizņemti ar lielo svētku rituāla un kopējā svinīgā azaida sagatavošanas darbiem, nekādā ziņā nevarēja notikt. Bet izcilais pro­testantu Bībeles pētnieks Getingenes universitātes pasnie­dzējs E. Loze evaņģēlistu nostāstos saskaitījis 27 sined­rija tiesas procedūras pārkāpumus.

Ņemot to visu vērā, daži Bībeles zinātnieki secina, ka nekādas sinedrija tiesas šajā gadījumā nemaz neesot bijis. Un patiesi — ja mēs no evaņģēlistu stāstījuma konteksta izmetam visu, kas saistīts ar šo procesu, tad izrādās, ka pāri palikusī stāstījuma daļa uzreiz kļūst pārliecinošāka.

Uz patieso notikumu pēdām mūs uzved evaņģēlista Jāņa versija. Vispirms viņš, kā jau mēs to zinām, ap­galvo, ka Jēzus apcietināšanā aktīvi piedalījušies ne tikai ebreji, bet arī romiešu garnizona karavīri. Bet vēl agrāk notikusi priesteru apspriede, par kuru Jāņa evaņ­ģēlijā rakstīts: «Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: «Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.» Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: «Jūs neko ne­saprotat un neaptverat, ka mums ir izdevīgāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.» Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā» (12:47—51).

No tā neapgāžami izriet, ka Jānis neviļus izstāstījis to, ko citi evaņģēlisti noklusējuši, un proti, ka Jēzus apcietināts aiz politiskiem, bet ne reliģiskiem apsvēru­miem. Valdošā priesteru kasta, kuras rokās bija vara un manta, kā uguni bijās visas sabiedriskās nekārtības, kas Pilātam varētu noderēt par ieganstu varas pielie­tošanai un priesteru kastas mantas stāvokļa apdraudē­šanai. Bet Jēzus pārāk skaidri atgādināja tos mesijas un praviešus, kuri laiku pa laikam parādījās Palestīnā, iz­raisīdami nemierus un asins izliešanu. Priesteri, jo se­višķi Anna, kuriem pat rabīnu tradīcija pārmet poli­tiskas denunciācijas, papūlējās, lai Jēzus tiktu nodots romiešu iestādēm un notiesāts uz krusta nāvi kā jeb­kurš politisks noziedznieks.

Aptuveni tāda varēja izskatīties notikumu patiesā no­rise. Sinedrija tiesa, kas ieausta vēstījumā, nerūpējoties par tās loģisku iesaistīšanu kontekstā, ar savām pret­runām izjauc pamatdarbības dramatisko risinājumu un ienes neskaidrības, tā ka gala rezultātā lasītājs vairs ne­spēj orientēties, par ko tad Jēzus īsti notiesāts — par to, ka dēvējis sevi par dieva dēlu, vai arī tāpēc, ka pa­sludinājis sevi par Dāvida pēcteci un Izraēla ķēniņu.