EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Kas aizsācis versiju par sinedrija tiesu un kādi ap­stākļi noteica to, ka šāda iecere vispār bija radusies? Varētu domāt, ka aizsācējs bijis Marks un ka Matejs un Lūka tikai atkārtojuši Marka evaņģēlijā lasīto. Bet par sinedrija tiesu raksta arī Jānis, par kuru zināms, ka viņš nav izmantojis šo trīs sinoptiķu evaņģēlijus. Tāpēc šīs versijas ģenēze meklējama kur citur. Jau Pāvils ap­vainojis ebrejus, ka viņi ir dieva slepkavas. Un pats si­nedrija process, kādu mēs to pazīstam no evaņģēliju nostāstiem, visdrīzāk dramatizēti iemieso to ebrejiem naidīgo noskaņojumu, kāds valdīja kristiešu vidū pir­majos gados pēc Jeruzalemes nopostīšanas, kad helēnis- kajās pilsētās lielā skaitā ieplūda ebreju bēgli un sākās asas sadursmes un sacensība starp abu radniecīgo reli­ģiju draudzēm.

Šajos savstarpēju apvainojumu pilnajos ķīviņos kris­tiešu vidū iesakņojās pārliecība, ka par Jēzus nāvi ir atbildīgi nevis romieši, bet gan ebreji, kuri viņu notie­sājuši tāpēc, ka Jēzus pasludinājis sevi par dieva dēlu, līdz ar to kļūdami par dieva slepkavām. Šis smagais pārmetums, kurš sākumā nebija nekas cits kā polemisks ierocis sīvajā, rūgtuma pilnajā cīņā, Jēzus piekritēju apziņā drīz pārvērtās par nenoliedzamu vēsturisku faktu. Tādēļ arī evaņģēlisti, nākamajām paaudzēm saglabādami tajā laikā izplatītās ziņas par Jēzus tiesas procesu, da­rīja to dziļā pārliecībā, ka viņi raksta patiesību.

Evaņģēlijos ir iespējams pat izsekot šai pretebrejisko noskaņojumu evolūcijai. Divu visvecāko evaņģēliju autori Marks un Matejs par Jēzus izdošanu romiešiem un viņu paskubināšanu piespriest Jēzum nāves sodu dara atbildīgas tikai ebreju valdošās amatpersonas (Mateja ev., 27:1; Marka ev., 15:1). Tā kā šī versija hronoloģiski ir visvecākā, tad droši vien arī patiesībai vistuvāk stā­vošā. Turpretim divos pārējos evaņģēlijos šis apvaino­jums jau vērsts ne tikai pret vadītājiem, bet pret visu ebreju tautu kopumā. Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā Jēzus nāvi pieprasa pie Pilāta pils sapulcējušās ļaužu masas, bet Jāņa evaņģēlijā šis apvainojums ietverts ap­galvojumā, ka Pilāts jūdiem sacījis: «Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā! Jo es pie viņa vainas neatrodu!» (19:6).

Tiešā sakarā ar ebrejiem naidīgo noskaņojumu ir evaņģēlijos viegli pamanāmā tendence reabilitēt Pilātu. Šīs parādības pamatā ir pārmaiņas, kādas pakāpeniski notika kristiešu draudžu šķiriskajā struktūrā. Virsroku pār nabadzīgajiem ļaudīm, kas sākumā bija pārsvarā kristiešu vidū, pakāpeniski ņēma turīgāko, vidējo slāņu pārstāvji, kuriem pašiem piederēja amatnieku darbnīcas vai citi privāti uzņēmumi.

Cenzdamies saglabāt nostabilizējušos dzīves veidu, viņi kristietībā pūlējās izdzēst, visas sākotnējā sociālā radikālisma pēdas un līdz ar to pārliecināt Romas iestā­des, ka Jēzus piekritēji aizvien bijuši lojāli impērijas pavalstnieki. Tajā laikā, kad dzīvas vēl bija atmiņas par asiņaino sacelšanos Palestīnā, pirmais nosacījums varas iestāžu uzticības iemantošanai bija apgalvojums, ka kris­tiešiem nav nekā kopīga ar ebrejiem, kuri, tieši pretēji, ir kristiešu visniknākie ienaidnieki, jo mocījuši un noga­linājuši viņu reliģijas dibinātāju.

Nav grūti uzminēt, ka Pilāta rakstura un nostājas at­tēlojumu noteica aktuālās apoloģētiskās vajadzības. Ir gluži pārsteidzoši, ar kādu atbildības trūkumu evaņģē­listi, apzināti vai arī aiz lētticības, ignorēja acīm redza­mus vēsturiskus faktus un pat pieskaņoja Jēzus biogrā­fiju toreizējam politiskajam momentam. Mazliet maskētā veidā to atzinusi pat baznīca. «Dieva atklāsmes dogma­tiskajā konstitūcijā», ko pieņēmis otrais Vatikāna kon­cils, starp citu, lasāms: «Svētie autori uzrakstījuši čet­rus evaņģēlijus, no daudzām mutvārdos vai rakstos sa­glabātajām vēstīm izvēlēdamies dažas ziņas, sintētiski tās apkopodami vai izskaidrodami, ņemot vērā baznīcas stā­vokli.»

Katrs no evaņģēlistiem tiesas norisi romiešu tribunālā attēlo sev īpatnējā variantā, taču tos visus apvieno ko­pīga tendence. Visos tajos skaidri jaužama pakāpeniski pieaugošā norobežošanās no ebrejiem un centieni Pilātu parādīt kā noteiktu Jēzus aizstāvi, pie kam par Romas prokuratora izskaistināšanu visvairāk parūpējies evaņģē­lists Jānis.

Vecākajā, Markam piedēvētajā evaņģēlijā procesa apraksts vēl ir samērā lietišķs un īss. Pilāts gan arī šeit ir pārliecināts par Jēzus nevainīgumu un nopūlas viņu glābt, Jēzus vietā piedāvādams Barabu, taču ātri vien pa­kļaujas ebreju spiedienam, liek Jēzu šaustīt un vest uz Golgātu. Spriedumu viņš pasludina" lielā steigā, daudz neraizēdamies par šaubām, kuras sākotnēji viņam bija radušās.

Matejam, kurš Marka evaņģēliju labi zinājis, šāda Pi­lāta izturēšanās šķiet pārāk vāji apliecinām interesi par

Jēzus likteni, lai to varētu izmantot kā iedarbīgu argu­mentu apoloģētiskajā kampaņā. Tāpēc viņš sākotnējo stāstījumu par Jēzus tiesāšanu papildinājis ar divām epi­zodēm, kurām vajadzēja pārliecinošāk parādīt, ka Pilāts vilcinājies ar sprieduma pasludināšanu un darījis visu, kas viņa spēkos, lai Jēzu glābtu.