EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ir pilnīgi skaidrs, ka šiem evaņģēlistu nostāstiem ne­var būt nekā kopīga ar vēstures patiesību. Viņu versija ir pilnīgā pretrunā ar Pilāta raksturu un visu to, kas par viņu zināms no citiem avotiem, jo sevišķi no Aleksandri- jas Filona un Jozefa Flāvija. Dīvaini ir arī tas, ka evaņ­ģēlists Lūka izklāsta mums šo pilnīgi neticamo versiju, labi zinādams, kāds patiesībā bijis Pilāts. Viņš taču pats raksta par galiliešiem, «kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem» (13:1), no kā secināms, ka Pilāts no­galinājis dievlūdzējus brīdī, kad tie nesuši upurus. Līdz ar to Pilāts netieši tiek apsūdzēts par svētnīcas apgānī­šanu. Seit mēs atkal sastopamies ar vienu no tām dīvai­najām nekonsekvencēm evaņģēliju tekstos, kuras nezi­nām, kā izskaidrot — vai nu ar evaņģēlistu vientiesību, vai arī ar to, ka evaņģēliji radušies kā daždažādu tau­tas ticējumu nesaskaņota kompilācija.

Pēc evaņģēlistu nostāstiem, tikai ebreji reaģējuši uz Jēzus uzstāšanos un sava tempļa sardzei uzdevuši viņu notvert. Tomēr Jānim romiešu nepiedalīšanās šajā ak­cijā acīmredzot likusies pārāk neticama, tāpēc viņš Jē­zus aizturētāju vidū min arī romiešu regulārā karaspēka kohortu. Taču tādā kārtā Jānis apgāž pārējo evaņģēlistu un reizē arī pats savus vārdus, ka romiešiem gar to visu neesot bijis nekādas daļas.

Tas, kas evaņģēlistu stāstījumā tālāk notiek ar Jēzu, mums ir viens vienīgs pārsteigums. Sinedrija priekšā Jēzu neapsūdz par to, ka viņš uzdevies par Izraēla ķē­niņu, bet par to, ka tas atklāti nosaucis sevi par cilvēka dēlu, kurš debess valstībā sēdēšot dievam pie labās rokas. Augstais priesteris šos vārdus uzskatījis par tik briesmīgiem zaimiem, ka saplēsis savas drānas, bet si­nedrija locekļi Jēzu apspļaudījuši, situši un notiesājuši uz nāvi. Tātad tas bijis reliģiska, nevis politiska rakstura tiesas process.

Ebrejiem bija gan tiesības spriest tiesu reliģiskos jau­tājumos, tomēr nāves spriedumus vajadzēja apstiprināt Romas prokuratoram. Taču šajā gadījumā atkal notiek kaut kas pilnīgi absurds. Ebreji izvēlas nevis mazākās pretestības ceļu un nelūdz apstiprināt Jēzum jau pie­spriesto sodu, bet gan ne no šā, ne no tā sarežģī jau­tājumu, apsūdzot viņu politiskos noziegumos. Šādā veidā viņi it kā uzsāk pilnīgi jaunu tiesas procesu un pieprasa no Pilāta, lai viņš pasludina atsevišķu lēmumu, kuram ar sinedrija spriedumu reliģiskajā apsūdzībā vairs ne­būtu nekā kopīga.

Bet arī šajā jaunajā, jau politiskajā prāvā iztiesāšana likās pavisam vienkārša. Pilsētā visi taču zināja, ko Jē­zus bija sludinājis un ko darījis, un šajā ziņā nekādu īpašu liecinieku nevajadzēja. Turklāt, kā mums jau zi­nāms, Pilāts piederēja pie tādiem cilvēkiem, kuriem līdzī­gos jautājumos jebkura svārstīšanās bija sveša. Taču, mums par lielu pārsteigumu, evaņģēlisti Pilātu pēkšņi rāda kā iejutīgu, apdomīgu un gandrīz vai humānu soģi, kurš labvēlīgi uzklausa Jēzus paskaidrojumus, atzīst viņu par nevainīgu un dara visu, lai Jēzu paglābtu no saniknotajiem ebrejiem.

Lūk, kā par to rakstīts Lūkas evaņģēlijā: «Un viss viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta. Un iesāka viņu apsūdzēt, sacīdami: «Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus sacīdams: viņš esot Kristus, ķēniņš.» Un Pilāts viņam jautāja sa­cīdams: «Vai tu esi jūdu ķēniņš?» Un viņš, atbildēdams tam, sacīja: «Tu to saki.» Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: «Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu»» (23:1—4).

Sā stāstījuma aplamība ir acīm redzama. Jēzus tiek apsūdzēts tādā rīcībā, kura pēc Romas tiesību normām pieder pie vissmagākajiem, majestātes cieņu aizskaro­šiem noziegumiem — «crimen laesae maiestatis», bet Romas prokurators bez jebkādas izmeklēšanas uz ātru roku viņu attaisno. To nebūtu darījis — un arī nespētu izdarīt — neviens, apsūdzētajam pat visdraudzīgāk no­skaņots Romas varas pārstāvis, nemaz nerunājot par Pilātu.

Ja arī Pilāts atzītu, Ka Jēzus nav pārkāpis Romas likumus, tad saskaņā ar pastāvošo procedūru viņš Jēzu būtu nodevis ebrejiem, kuri tam izpildītu savām para­žām atbilstošu nāves sodu, nomētājot ar akmeņiem, sa­dedzinot uz sārta vai ar zobenu nocērtot galvu.

Bet Pilāts, pakļaudamies pūļa spiedienam un drau­diem, piespriež Jēzum tipisko romiešu nāves soda veidu — sišanu krustā, kas bija pārmantots no kartagie- šiem un tika piemērots vergiem un politiskiem noziedz­niekiem. Šī procedūra bija tik specifiski romislca, ka pat Jēzus līķis vēlāk bija jāizlūdzas no Pilāta. Tātad mēs šeit saduramies ar jaunu pretrunu, kura liek mums jau­tāt: kurš galu galā ir atbildīgs par Jēzus nāvi: romieši vai arī — kā tas apgalvots evaņģēlijos — ebreji?