EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Jūdejas prokuratora amatā, kurš nebija nekāds aug­stais un atradās Sīrijas vietvalža pakļautībā, Poncijs Pi­lāts stājās 26. gadā un drīz vien ar savu rīcību izraisīja lielu satraukumu pavalstnieku vidū. Savām karaspēka daļām viņš lika iesoļot Jeruzalemē ar imperatora stan­dartiem, uz kuriem līdzās ērglim bija arī ķeizara attēls. Ebreju reliģija aizliedza atveidot cilvēkus tēlos vai glez­nās, tāpēc prokuratora rīcība tika iztulkota kā apzināta tempļa apgānīšana. Visu zemi pāršalca protesta vilnis. Jeruzalemieši noorganizēja milzīgu masu gājienu uz 120 kilometru attālo Cezareju, kur atradās prokuratora pa­stāvīgā rezidence. Ap viņa pils mūriem sadrūzmējās ne­pārskatāmas aizkaitinātas, uz visu gatavas fanātiķu ma­sas. Atskanēja aurošana un draudīgi izsaucieni, pieprasot ķeizara attēlu tūlītēju aizvākšanu no svētās pilsētas.

Pilāts piecas dienas demonstrantiem nerādījās, cerē­dams, ka agrāk vai vēlāk pūlis izklīdīs. Beidzot sestajā dienā viņš lika ebrejiem sapulcēties vietējā hipodromā, kur varēja sanākt divdesmit tūkstoši cilvēku. (Mūsu gad­simta sešdesmitajos gados arheologi atraka hipodroma drupas un pārliecinājās, ka tur patiesi varēja ietilpt tik daudz cilvēku.) Pilāts ieradās spēcīgas karaspēka noda­ļas pavadībā un paziņoja, ka nedomājot aizvākt ķeizara standartus no Jeruzalemes. Dumpīgajiem demonstrantiem viņš pavēlēja nekavējoties atgriezties mājās, piedraudē­dams pretējā gadījumā lietot varu. Lai pierādītu, ka tie nav nekādi joki, Pilāts pavēlēja saviem leģionāriem iz­vilkt zobenus un nostāties uzbrukuma ierindā. Taču no­tika neparedzētais, jo ebreji neļāvās sevi iebiedēt. No­krituši zemē, viņi atsedza kaklus, apliecinādami, ka labāk ies bojā no zobena, nekā piekāpsies.

Pilātu šī aina nobiedēja. Viņš nezināja, ko iesākt. Ne­varēja taču tik nesvarīga iemesla pēc likt apkaut tūksto­šiem paša pavalstnieku. Roma to viņam nepiedotu, un prokurators droši vien tiktu atsaukts, lai attaisnotos ķei­zara ierēdņu priekšā. Tāpēc Pilāts lika leģionāriem aiziet, bet ebrejiem apsolīja, ka ķeizara attēli tūlīt tiks novākti.

Tomēr Pilāts bija savas varas apskurbināts cilvēks un pārāk neapvaldīts, lai no šīs nepatīkamās pieredzes iz­darītu secinājumus nākotnei. Tāpēc viņa valdīšanas laikā atkal un atkal no jauna uzliesmoja nemieri. Tā, piemē­ram, Hēroda pili viņš lika uzkārt vairogus ar ķeizara at­tēlu. Un atkal neievēroja ebreju protestus, līdz pavēli novākt attēlus saņēma no pašas Romas, kur ietekmīgi ebreji bija sūdzējušies par viņa rīcību.

Pat tajos gadījumos, kad taisnība bija viņa pusē un viņa rīcība nāca par labu vispārībai, Pilāts neprata iz­vairīties no konfliktiem ar sev padotajiem. Piemēram, viņš nolēma iekārtot ūdensvadu, lai no 37 kilometru at­tālās Elarubas pievadītu Jeruzalemei ūdeni dzeršanai. Un viņam bija pamats cerēt, ka ūdensvada ierīkošanai vajadzīgos izdevumus segs tā galvenie lietotāji, t. i., Je­ruzalemes ebreji. Taču viņš neprata tos pārliecināt par sava rīkojuma pareizību un atkal lietoja varu, likdams apķīlāt templī uzkrātos līdzekļus. Lai gan ebreju tiesību kodekss, t. s. mišna, atļāva izmantot tempļa līdzekļus šāda veida sabiedriskai celtniecībai, priesteri sacēla briesmīgu brēku, un pilsētā atkal sākās nemieri. Pilāts, kā vienmēr, uz to reaģēja ar varu un viltu: civildrēbēs pārģērbtiem leģionāriem viņš lika pūli brutāli izkliedēt. Jozefs Flāvijs apgalvo, ka šajos nemieros daudzi ebreji tikuši nogalināti vai sakropļoti.

Nav grūti iedomāties, ar kādu naidu pret Pilātu iz­turējās ebreji. Situāciju vēl pasliktināja tas, ka arī eb­reju dižvīri nebija populāri tautā. Hērods Antips, Gali- lejas tetrarhs, kurš, bīdamies, ka viņa pārvaldītajā pro­vincē varētu izcelties nemieri, bija licis nogalināt Jāni Kristītāju, tika uzskatīts par paklausīgu ieroci Romas rokās. Bet priesteri piederēja pie varenas un bagātas, aristokrātiskas kastas, kas bija atsvešinājusies no pā­rējās sabiedrības.

Ilgus gadus Jūdejā ārkārtīgi populārs bija kādreizē­jais augstais priesteris Anna — izcils, varaskārs vīrs. Augstā priestera amatu viņš savā laikā nopirka par zeltu, ko bija sarausis, pārdodams templī upurētos put­nus un tā pagalmā mainīdams valūtu. Mūsu ēras 16. gadā pēc deviņus gadus ilgas valdīšanas romiešu okupanti viņu atcēla no amata. Taču Ananijas ietekme no tā necik nebija cietusi. Vēl aizvien visās lietās viņam piederēja pēdējais vārds, un neviens neiedrošinājās ko iebilst. Ar to arī izskaidrojams, kāpēc apcietināto Jēzu vispirms aizveda pie viņa un tikai pēc tam nodeva ofi­ciālajam augstajam priesterim Kajafam un sinedrijam.