EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī vairāki citi šās leģendas elementi tieši iegūti no Vecās derības rakstiem. Mateja evaņģēlijā stāstīts, ka Jūda, nožēlodams savu rī­cību, nometis trīsdesmit sudraba grašus templī, bet pries­teri par šo naudu nopirkuši podnieka zemes gabalu kap­sētas ierīkošanai. Bet pravieša Zaharjas grāmatā la­sāms: «Un kad es viņiem teicu: «Ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek!» Tad viņi iz­maksāja man, cik es biju pelnījis, nosvērdami man trīs­desmit sudraba gabalus. Un tad tas kungs man sacīja: «Iemet šo slaveno algu, par kuru cienīgu viņi tevi atzi­nuši, dievnama mantnīcā!» Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos dievnamā, lai tos ieliek mant­nīcā» (11:12—13).

TIESA

Jēzus iejāšanai Jeruzalemē patiesi vajadzēja no­tikt, jo tas taču bija paredzēts Vecajā derībā. Tā pa­skaidro evaņģēlisti. Viņu stāstījumā Jeruzalemes iedzī­votāji to sagaidīja atbilstoši tekstiem, kas bija sameklēti vienā no psalmiem, kurā ir runa par Izraēla ķēniņu; pat tāds sīkums, kā Jēzus ierašanās, sēdot ēzeļa mugurā, jau bija paredzēts' pravieša Zaharjas grāmatā, un proti, šādā teikumā: «Priecājies no sirds, Cionas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; tais­nīgs un tavs palīgs, viņš ir miermīlīgs, viņš jāj uz ēzeļa, mātes kumeļa» (9:9).

Šeit atkal ir skaidri izteikta Vecās derības inspirācija. Mums gan nav zināms, kas šajā nostāstā ir izdoma un kas patiesība, taču par vēsturisku var uzskatīt to, ka viņa iejāšana šādā vai citādā veidā patiesi notikusi, ja jau Jeruzalemē izšķīries Jēzus galīgais liktenis.

Evaņģēlisti mums diezgan tēlaini rāda to ļaužu sa­jūsmu, kuri ticēja, ka Jēzus patiesi ir apsolītais mesija, jaunais Izraēla ķēniņš, kas ebreju tautu atbrīvos no iebrucējiem. Šī gleznieciski skaistā, aizraujošā un dramatiskā aina ar savu emocionālo spriegumu dziļi iespie­dusies paaudžu atmiņā un atstājusi radošu ietekmi uz gleznotājiem, dzejniekiem un mūziķiem. Jēzus svinīgā izskatā, noslēpumainības apdvests, ēzeļa mugurā sēdē­dams, spraucas cauri mutuļojošai laužu drūzmai. Trokš­ņainajā burzmā cilvēki, kas ar skaļiem saucieniem go­dina viņu kā Izraēla ķēniņu, izklāj Jēzum ceļā savus apmetņus un zaļojošus palmu zarus vai arī, kā teikts Jāņa evaņģēlijā, māj ar tiem, viņu apsveikdami. Evaņģē­lists Lūka vēl piebilst, ka pūlī bijuši arī farizeji, kuri ar sašutumu vērojuši šo ainu. No tā secināms, ka tur sapul­cējies ne mazums svešu ļaužu, kuri uz šo galilieša dī­vaino procesiju noskatījušies kā uz sensāciju.

Bet palūkosimies uz visu šo notikumu no citas puses, ar tā laika Palestīnas caurmēra iedzīvotāja acīm, kā viņš to redzējis caur paša ikdienas notikumu pieredzes prizmu. Tas nepieciešams tāpēc, ka evaņģēlistu stāstījums paliek it kā karājamies gaisā atrautībā no dzīves sabied­riskajām, reliģiskajām un politiskajām reālijām. Vērtējot šo stāstījumu tā laika attieksmju saaudumā, mēs pār­liecināmies, ka Jēzus iejāšanai Jeruzalemē un ar to sais­tītajiem apstākļiem ir daudz svarīgāka nozīme viņa dzī­ves drāmā, nekā tas aprādīts evaņģēlijos.

Vispirms jāņem vērā, ka Jēzus laikā Palestīnā ne­pavisam nevaldīja idilliskas attieksmes. Pietiek atcerē­ties, ka īsi pirms Jeruzalemes nopostīšanas Palestīnā bija parādījušies kādi trīsdesmit pravieši, kuri sludināja eb­reju tautas atbrīvošanos mesijas vadībā, kurš nākšot no Dāvida nama. Mesiānistisku cerību ietekmē ebreji lab­prāt atsaucās šo praviešu eksaltētiem aicinājumiem, bet tas parasti beidzās ar jukām un to asiņainu apspiešanu. Šādos izmisuma pilnos apstākļos izcēlās zelotu (dedzīgo) kustība, kas romiešiem pieteica cīņu uz dzīvību un nāvi. Par sikarijiem (dunčiniekiem) nosauktie teroristi ielu drūzmā nogalināja okupantus un viņu rokaspuišus, sē­dami izbailes Galilejas un Jūdejas pilsētās.

Kā par nelaimi, Jūdejas prokurators tajā laikā bija Poncijs Pilāts, rupjš, iedomīgs un mazizglītots cilvēks, kurš nerēķinājās ar viņam padoto ebreju psiholoģiju, ar vārdu sakot, truls Romas impērijas ierēdnis. Vispār gan noturēt Jūdejas iedzīvotājus grožos nebija nekāds vieg­lais uzdevums. Viņi lepojās ar savām paražām un tra­dīcijām un izcēlās ar reliģisku fanātismu, šovinismu un dumpīgumu. Pret okupantiem viņi izvērsa sabotāžu, klusu pretestību un nemitīgas prāvošanās taktiku, lai iegūtu speciālas privilēģijas.