EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Var jau būt, ka Jēzus Ģetzemanes dārzā olīvkoku biežņā bija meklējis patvērumu un tur ticis apcietināts. Bet visas pārējās detaļas, kuras evaņģēlistu stāstījuma sa­vītas ap šo notikumu, droši vien ir kristiešu kolektīvās iztēles auglis un līdz ar to tipisks folkloras sacerējums. Bet ar folkloru jau palaikam mēdz būt ta, ka tas veido­jumi laika un paaudžu nomaiņas gaitā viegli pārgrozās un papildinās.

Vai tomēr vienkāršā tauta būtu spējusi izveidot dze­jiski tik izcilu darbu, tik satriecoši patiesīgi attēlot Jē­zus ciešanu ainu, tik dziļi izprast tāda cilvēka psiholo­ģiju, kuram jāizšķiras par sava mūža svarīgāko pavēr­sienu? Tiem, kuriem būtu iebildumi šai ziņā, jāatgādina, ka tieši tautas daiļradē aizvien atrodama vistīrākā dzeja un visdziļākā patiesība par cilvēku. To zinājuši visu laik­metu rakstnieki, tēlotājas mākslas pārstāvji un kompo­nisti, kuri labprāt smēlušies no šā avota. Runājot par laikmetu, kādā radusies leģenda par Jēzus ciešanām, jā­atceras, ka tas vienkāršajiem un apspiestajiem mazajiem ļaudīm bija traģisks un vētrains vēstures posms. Varētu sacīt, ka ikviens trūcīgais, ikviens vergs tajā laikā pār­dzīvoja pats savu Ģetzemanes dārza drāmu. Stāstījums par Jēzus dvēseles mokām Eļļas kalnā, pirms to pierak­stīja evaņģēlisti, droši vien mutvārdos ilgi jau bija cir­kulējis Jēzus piekritēju vidū, un tajā metaforiski proji­cējās viss, ko viņi bija pieredzējuši paši savā dzīvē.

Sakarā ar šīm atšķirībām gribētos pakavēties pie Marka evaņģēlija, jo tajā sastopamies ar kādu noslēpu­mainu atgadījumu, kurš vēl līdz šai dienai piesaista Bī­beles pētnieku vērību. Fragments, kurā par to pastāstīts, skan šādi: «Un visi viņu (t. i., Jēzu) atstāja un bēga. Un kāds jauneklis viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja. Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga kails» (14:50—52).

Kas varēja būt šis noslēpumainais jauneklis? Ticīga­jiem, kuri katru evaņģēlija vārdu uzskata par vēsturisku patiesību, atbilde ir vienkārša. Sis jauneklis, viņi saka, ir pats Marks, nākamais evaņģēlija autors. Viņuprāt, vis­labākais pierādījums šā apgalvojuma patiesībai ir fakts, ka vienīgi Marka evaņģēlijs piemin šo epizodi, tiesa, gan ļoti lakoniski, taču pārsteidzoši reālistiski. Turpretim Matejs, Lūka un Jānis par šo incidentu neko nav zinā­juši vai arī uzskatījuši to par nenozīmīgu notikumu, kuru nav vērts pieminēt.

Daži Bībeles skaidrotāji un katoļu rakstnieki, pie­mēram, Ričoti, kā citos līdzīgos gadījumos, tā arī šeit atsaucas uz tradīciju, kas šo jaunekli identificē ar Marku. Bet kas gan patiesībā ir Bībeles nostāstu tradīcija? Tā taču nav nekas cits kā leģenda, ko saglabājuši pirmie kristieši, kuri savā vairākumā bija vienkārši, neizglītoti ļaudis. Kvēlodami mīlā pret savu pestītāju, tie alkatīgi uztvēra katru nostāstu par viņa dzīvi šajā saulē. Viņus interesēja, kāds Jēzus bijis bērnībā, kas bijuši viņa ve­cāki, draugi un biedri sludinātāja gaitās, kā viņš iztu­rējies ikdienas dzīvē, kāpēc viņam nācies ciest un nomirt pie krusta. Taču šādu sīkāku ziņu trūka. Tāpēc ļaužu | apziņā izraisījās process, ar kuru mēs jau vairāk lāgus esam tikušies. Būdami pārliecināti, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais mesija, viņi ticēja, ka visiem pareģojumiem ir jāpiepildās Jēzus dzīvē. Tāpēc viņi Vecajā derībā sa­meklēja attiecīgās vietas un, atbilstoši laika prasībām tas iztulkojot, aizpildīja tukšos posmus Jēzus biogrāfijā.

Bībeles pētnieki, meklēdami, kāda cilme ir nostāstam par noslēpumaino, audekla gabalā savīstījušos jaunekli, i izteica pieņēmumu, ka tas varētu būt radies tieši šādu prātojumu rezultātā. Savas j.ēzes atbalstam viņi norādīja, ka nostāsts varēja rasties Amosa pravietojuma ietekmē, kurā, starp citu, lasām: «Un pat tas, kas ir visdrošsirdī­gākais starp drosmīgajiem, bēga kails tanī dienā no cīņas lauka» (Amosa grām.,'2:16).

Ielūkojoties tuvāk nostāstā, kurā iesprausti trīs tei­kumi par šo nezināmo jaunekli, ar izbrīnu redzam, ka, tos izņemot no konteksta, stāstījuma plūdumā nekas ne­mainās, ka teikumi pirms un pēc tiem sasaistās sakarīgi loģiskā secībā. Tādēļ rodas aizdomas, ka nostāsts par kailo jaunekli Marka evaņģēlijā ir vēlāks iespraudums sākot­nējā tekstā un to izdarījis kāds kompilators vai pārrak­stītājs. Kāpēc viņš tā rīkojies, mēs šodien nevaram pa­sacīt. Tas varētu būt kaut kādā sakarā ar Jēzus tiešo mā­cekļu un Pāvila piekritēju savstarpējām ķildām, kuru atbalsis samanāmas kā Jaunās derības apustuļu vēstulēs, tā arī pirmajos trīs evaņģēlijos, kur apustuļu loma Jēzus apcietināšanas brīdī parādīta ne visai pievilcīgā gaismā.