EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ja arī evaņģēlisti kādā jautājumā ir vienisprātis, tad tikai tajā, ka Jēzus darbība atklātībā sākusies Nacaretē un beigusies Jeruzalemē. Turpretim visi stāstījumi par laika posmu starp šiem antipodiem nepavisam nesakrīt.

Sinoptiķi apgalvo, ka vienīgā Jēzus darbības terito­rija bijusi Galileja. Ja arī Jēzus izgājis ārpus tās robe­žām, tad tikai sporādiski un galvenokārt apstākļu spiests, izvairīdamies no pārliekas pūļa vai farizeju uzmācības. Tā, piemēram, trīs reizes viņš pārcēlies uz Ģenecaretes , ezera austrumu krastu, vienreiz nogājis līdz novada zie­meļu robežām un uzturējies Cezarejā, kā arī pabijis fe­niķiešu pilsētās Tīrā un Sidonā.

Tomēr jāpasvītro, ka, pēc sinoptiķu nostāstiem, pirms savas triumfālās ierašanās Jeruzalemē Jēzus ne šajā pil­sētā, ne arī vispār Jūdejā nekad nav bijis. Tāpēc, kad viņu apcietināja, nodeva sinedrija tiesai un Pilātam, šaustīja un sita krustā, jeruzalemieši droši vien būs viņu uzskatījuši par svešnieku, kurš turklāt ieradies no nici­nātās un dumpīgās Galilejas.

Turpretim Jāņa evaņģēlijs mums rāda pavisam ko citu, pilnīgi pretēju sinoptiķu stāstījumam. Pēc Jāņa iz­nāk, ka Jēzus gan sludinājis arī Galilejā, taču galvenais darbības lauks viņam bijusi Jūdeja. Tur viņš paudis savu mācību, tur dziedinājis slimniekus un uzmodinājis no miroņiem Lācaru, tur viņam bijuši draugi, tur viņš cīnī­jies ar pretiniekiem. Un vēl jāpievērš uzmanība tam dī­vainajam faktam, ka tieši pie galiliešiem, kuri, kā to apgalvo sinoptiķi, esot tīkojuši pēc Jēzus dzīvības, viņš patvēries, glābdamies no Jūdejas ebrejiem,

Kad Jēzus svinīgi iejāja Jeruzalemē, viņš, kā stāsta evaņģēlists Jānis, nebija ieradies tur pirmo reizi. Sakarā ar dažādiem ebreju svētkiem viņš Jeruzalemi bija ap­meklējis jau četras reizes. Turklāt Jēzus bija uzturējies Betānijā un ilgāku laiku slēpies no priesteriem Efremā — nelielā pilsētiņā Jūdejas tuksneša malā. Atrazdamies Je­ruzalemē, viņš nekad nebija vairījies no Cilvēkiem un stundām ilgi atklāti sludinājis savu mācību tempļa pa­galmā. Bet no tā izriet, ka Jēzus jeruzalemiešiem neva­rēja būt nepazīstams.

Tāpat evaņģēlisti atšķiras klusās nedēļas aprakstos, un Bībeles zinātnieki līdz šai dienai veltīgi pūlas kaut vai aptuveni nosacīt kā notikumu secību, tā arī kalen­dāra datumus. Vēl aizvien pastāv domstarpības, kurā gadā un dienā Jēzus ticis sists krustā. Tāpat nav pilnīgi noskaidrots, vai pēdējais vakarēdiens bija senebreju nī- zāna mēneša 14. dienā (sinoptiķu tradīcija) pashas svēt­kos ieturēts sakrāls azaids vai ari kāds cits mielasts, kurš — pēc Jāņa evaņģēlija — iekristu tā paša mē­neša 13. dienā.

Mēs šeit tuvāk neiztirzāsim šīs visai sarežģītās un grūti atrisināmās pretrunas, taču piemēra dēļ pakavēsi­mies pie Jēzus uzturēšanās Betānijā. Šajā gadījumā sa­krīt tikai Mateja un Marka versijas. Pēc viņu stāstījuma, Jēzus ciemojies pie «spitālīgā» Sīmaņa. Kāda vārdā ne­nosaukta sieviete Jēzum uz galvas izlējusi dārgu svai­dāmo eļļu. Klātesošie viesi vai arī Jēzus mācekļi nav slēpuši savu sašutumu, uzskatīdami šādu rīcību par iz­šķērdību, jo eļļu taču varētu pārdot un par to saņemto naudu izdalīt trūkumcietējiem. Marks vēl piebilst, ka par to būtu iegūta milzīga summa trīs simti denāru ap­mērā. Turklāt bez jebkāda sakara ar šo incidentu, abi evaņģēlisti mums pavēsta par Jūdas Iskariota nodevību.

Kad^izlasām attiecīgos pantus Lūkas evaņģēlijā, tūlīt redzam, ka tas ir pavisam cits nostāsts. Pēc Lūkas iznāk, ka azaids ieturēts daudz agrāk nekā divi iepriekš ap­rakstītie, turklāt tam nav nekāda sakara ar klusās nedē­ļas notikumiem. Tiesa, namatēvs ari šoreiz ir Sīmanis, taču evaņģēlists viņu nosauc par farizeju, bet nevis par «spitālīgo». Epizode ar svaidāmo eļļu acīmredzot uzrak­stīta ar lielām beletristiskām novirzēm, jo Mateja un Marka lakoniskais un lietišķais stāstījums šeit pārvei­dots emocionāli izvērstā pamācošā tēlojumā un piesāti­nāts ar dramatisku, patiesi cilvēcīgu saturu. Šeit neizrī- kojas kaut kāda nezināma sieviete, bet netikle, kura grēku nožēlas uzplūdos ar asarām slaka Jēzus kājas, no­susina tās ar saviem matiem, bet pēc tam svaida ar eļļu. Šajā dziļi aizkustinošajā ainā nav ne vārda par to, ka izšķērdības pēc kāds būtu sācis kurnēt. Toties mūs pār­steidz tas, ka azaidā piedalās arī farizeji, kuri izmanto gadījumu, lai saļodzītu klātesošo ticību Jēzum. Ja Jēzus patiesi būtu bijis pravietis, viņi saka, tad viņš gan nepie­ļautu, ķa viņam pieskaras grēciniece, jo zinātu, «kas šī sieviete tāda ir».

Atverot Jāņa evaņģēliju, pārliecināmies, ka mūs gaida vēl lielāki pārsteigumi, jo šeit būtībā ir maz ko­pēja ar iepriekšējām trijām versijām.^ Azaids Betānijā notiek nevis divas dienas pirms pashas svētkiem, kā tas rakstīts Mateja un Marka evaņģēlijos, bet gan veselas četras pirms tiem. Taču visdīvainākais, ka mājas saim­nieku lomā tajā uzstājas pavisam citi cilvēki, un proti, Lācars ar savām māsām Martu un Mariju.