EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Vispirms viņš šajās ainās iesaista jaunu personāžu, kura pārējiem evaņģēlistiem, nav, un proti, prokuratora laulāto draudzeni. Tā atsūta pie vīra vēstnesi ar šādu lūgumu: «Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ» (Mateja'ev., 27:19).

Pilāts patiesi pūlas Jēzu glābt, bet, sastapies ar pries­teru un ebreju pūļa vētrainu pretestību, piekāpjas. Un šajā brīdī Matejs ievieš vēl vienu epizodi, kas arī nav zināma pārējiem evaņģēlistiem, proti, liek Pilātam maz­gāt rokas nevainībā. Izpildīdams šo simbolisko darbību, Pilāts ebrejiem paziņo: «Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm. Raugait jūs paši!» (27:24).

Savā stāstījumā ienesdams šo visai teatrālo ainu, Matejs gribējis pasvītrot, ka, neraugoties uz nāves soda pasludināšanu, Pilāts līdz galam tic Jēzus nevainīgumam un atklāti to pasaka ebrejiem, kuri izdarījuši uz viņu spiedienu, lai panāktu Jēzum nāves sodu.

Bet tieši šajā momentā pēkšņi uznirst negaidīta ne­saskaņa. Pirms Jēzus sišanas krustā Pilāts viņu nodod šaustīšanai saviem kareivjiem, lai gan neviens viņu ne­spiež to darīt, tātad viņš rīkojas pats aiz savas brīvas gribas, Kā redzam, mēs šeit sastopamies ar neticamu, pilnīgi neizprotamu loģikas trūkumu Pilāta personības raksturošanā, vienu brīdi rādot to kā taisnīgu cilvēku, bet pēc tam tūlīt kā parastu briesmoni, kāds patiesībā Pilāts arī bija. Mateja misēklī neviļus atklājas, ka aiz viņa paša sagudrotās teiksmas slēpjas vēsturiski patiesā šīs tiesas norise un Romas augstmaņa īstā seja.

Lūka, kurš, kā mums zināms, bija apveltīts ar bagātī­gāku iztēli, no šāda misēkļa izvairās. Viņa versijā nav neviena vārda, ka pretorija priekšnamā kareivji būtu Jēzu šaustījuši. Lūka novērsa pēdējo šķērsli, kas kom­promitēja leģendu par Pilāta nevainīgumu, tajā pašā laikā sasniegdams to, ka ebreji, kuri sita un pļaukāja Jēzu sinedrija priekšā, palika vieni pienagloti pie vēs­tures kauna staba.

Atbilstoši tendencei par katru cenu attaisnot Pilātu Lūka stāsta, ka Romas prokurators trīs reizes atzinis Jēzu par nevainīgu un trīs reizes pūlējies viņu paglābt no saniknotajiem ebrejiem. Visādi mēģinādams lietas iz­skatīšanu novilcināt, viņš Jēzu nosūta pie Hēroda Agri- pas, lai tas noskaidrotu, kas ir Jēzus mācības pamatā. Hērods un viņa galminieki gan apsmej Jēzu, bet aizsūta viņu atpakaļ romiešiem ietērptu baltās drānās par zīmi, ka nav pie viņa atraduši nekādas vainas. Tad Pilāts vēršas pie ebrejiem ar šādu uzrunu: «Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka viņš ļaudis musinot, un redziet, es viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs viņu apsūdzat; un Hērods arī ne; jo tas viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis, tāpēc es viņu gribu pārmācīt un atlaist» (23:14—16).

Jānis šaustīšanas problēmu traktē citādi nekā Lūka. Viņš šo tiesas procesa momentu neatmet, acīmredzot domādams, ka nedrīkst to darīt, jo šaustīšana bija cieši, saaugusi ar klusās nedēļas tradīciju. Viņš to interpretē tik izmanīgā veidā, ka uz Pilātu netiek mesta nekāda ēna, bet gan otrādi — Romas prokurators parādīts iz-' devīgā gaismā.

Arī Jāņa evaņģēlijā, tāpat kā citos evaņģēlijos, Pilāts grib Jēzu atbrīvot, bet saduras ar ebreju pretestību. Pi­lāts pat liek Jēzu šaustīt, tomēr šā lēmuma iemesls nav bezjēdzīga cietsirdība, bet vēlēšanās glābt Jēzus dzīvību. Pilāts acīmredzot cerēja, ka, ieraugot šaustīto un no­nievāto Jēzu, ebreji apžēlosies par viņu un dāvās tam dzīvību. Sajā nolūkā viņš purpura mētelī ietērpto Jēzu ar ērkšķu kroni galvā izved laukā un ebreju pūlim saka: «Redziet, kāds cilvēks!» (19:5).

Taču visas viņa pūles izrādījās, veltīgas. Vienā no visdramatiskākajām, satriecošākajām Jaunās derības ainām Romas prokurators divi reizes uzsāk cīņu par Jē­zus dzīvības glābšanu, bet savā asinskārā nelokāmie eb­reji auro: «Sit viņu krustā, sit viņu krustā!» (19:6). Par Pilāta vilcināšanos sašutušie ebreji piedraud, ka viņi sū­dzēsies pašam ķeizaram, sacīdami: «Ja tu viņu atlaid, tu neesi ķeizara draugs! Katrs, kas pats sevi ceļ par ķē­niņu, saceļas pret ķeizaru!» (19:12). Tad iebiedētais Pi­lāts apsēžas soģa krēslā, lai pasludinātu spriedumu. Aiz­vien vēl nespēdams pieveikt sirdsapziņas pārmetumus,

Pilāts pēdējā brīdi ar rūgtumu jautā: «Vai lai es jūsu ķēniņu situ krustā?» Bet augstie priesteri atbild: «Mums nav neviena ķēniņa kā vien ķeizars!» (19:15).