EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ja vien šis notikums nav tīra izdoma, tad patiesībā tam vajadzēja norisināties pavisam citādi. Mēs varam pieņemt, ka Jēzus ar saviem piekritējiem mēģinājis tem­pli sagrābt ar bruņotu varu, lai paralizētu priesterus un iegūtu izdevīgu bāzi atbrīvošanās cīņai pret romiešu iebrucējiem. Tad visai šai izrīcībai būtu noteikta jēga un loģika. Tempļa pagalmam tačif bija liela stratēģiska nozīme, jo tas atradās pašā Jeruzalemes centrā, kur sa­pulcējās ļaudis un dzima politiskas idejas.

Tomēr pirmām kārtām tas bija priesteru kastas ienā­kumu un ietekmes galvenais avots. Ar savu kņadu un ļaužu drūzmu tas atgādināja tipisku austrumu bazāru. Uz daudzām letēm tur tika pārdoti upurēšanai pare­dzētie jēri un baloži; no visām pasaules malām saplū- dušajiem svētceļniekiem tur izmainīja grieķu un romiešu monētas ar Jeruzalemē aizliegtiem cilvēku attēliem pret ebreju siklosiem un drahmām, ar kuriem vajadzēja no­maksāt templim gadskārtējo nodevu. Milzīgo peļņu, kas tika gūta no šiem apgrozījumiem, tirgoņi un naudas mi­jēji dalīja ar augšto priesteri. Iznīcinot šos ienākumu avotus, tiktu iedragāti viņa varas pamati. Un tieši to centās panākt Jēzus. Nodoms izraisīt tautas sacelšanos neizdevās. Taču Jēzus nemira pie krusta apkaunojošā verga nāvē, bet kā patriots un moceklis par ebreju tau­tas atbrīvošanu.

Sā uzskata aizstāvji norāda uz daudzām vietām evaņ­ģēlijos, no kurām netieši izriet, ka Jēzus darbībai bijis bruņotas cīņas raksturs. Tā, piemēram, mēs uzzinām, ka viņa piekritēji Eļļas kalnā bijuši bruņoti ar zobeniem. Redzot, ka Jēzum draud briesmas, viņi jautā: «Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?» (Lūkas ev., 22:49). Iz­rādās, ka pat Jēzum vistuvāk stāvošais māceklis Pēteris zem apmetņa nēsājis zobenu, ar kuru tas nocirtis ausi augstā priestera kalpam. Vai tad Jēzus varēja to visu nezināt? Viņš pats taču vairākkārt izteicis domas, kuras nepavisam nevar uzskatīt par miermīlīgām. Lūk, šie iz­teikumi:

«Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobqnu» (Mateja ev., 10:34).

«Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlētos, kaut tā jau degtul» (Lūkas ev., 12:49).

«Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne! es jums saku, bet šķelšanos!» (Lūkas ev., 12:51).

«Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu» (Lūkas ev., 22:36).

«Bet tie sacīja: «Kungs, redzi, še ir divi zobeni.» Un viņš tiem sacīja: «Diezgan»» (Lūkas ev., 22:38).

Apokrifiskais «Pētera evaņģēlijs», kura fragmentu 1887. gadā atrada Ēģiptē Akmimas ciematā, liecina, ka atmiņas par nacariešu kustības nodomiem izraisīt sacel­šanos vēl labu laiku saglabājušās kristiešu draudzēs. No kanonisķajiem evaņģēlijiem zinām, ka mācekļi Jēzu viņa dzīves pēdējās dienās bija pametuši, bet Jānis lie­cina, ka viņi slēpušies aiz aizslēgtām durvīm, jo baidī­jušies, ka viņus var apcietināt. «Pētera evaņģēlijs» pa­skaidro, kāpēc tādas bailes radušās, — izrādās, ka viņi tikuši meklēti sakarā ar apsūdzību, ka esot gribējuši aizdedzināt templi. Acīmredzot Jēzus izteicieni par svēt­nīcas nopostīšanu tika uztverti nevis kā pravieša apoka­liptisks pareģojums, bet gan kā reāli draudi.

Kā apgalvo pētnieki, kuri aizstāv tēzi par Jēzus dum­pīgajiem nodomiem, viņam bijuši sakari ar žēlotiem — radikālā ebreju grupējuma pārstāvjiem, kuri par savu mērķi sprauda bruņotu cīņu pret okupantiem un kuru fanātisms vēlāk noveda pie kara pret romiešiem un Je­ruzalemes nopostīšanas.

Zeloti nāca galvenokārt no Galilejas. Tāpēc nav iz­slēgts, ka Jēzum viņu vidū bija pazīstami novadnieki, varbūt pat radinieki, un tas šos kontaktus padara par iespējamiem. Tas zināmā mērā izskaidro arī pārsteidzošo faktu, ka Jēzus asi uzstājas pret farizejiem, bet nekad nerunā par zelotiem, lai gan tas bija viens no tā laika Palestīnas sabiedrības aktuālākajiem jautājumiem. Dibi­nādamies uz šā fakta, Brendons apgalvo, ka Jēzus, ja arī pats nav bijis zelots, tad vismaz tomēr slepšus simpati­zējis šai kustībai.

Lai nu kā tas būtu, nav nekādu šaubu, ka savu tu­vāko mācekju pulciņā viņš uzņēmis vismaz vienu īstu zelotu. Kā raksta Lūka savā evaņģēlijā, tāds bijis apus­tulis Sīmanis (6:15). Tāpat ir daži norādījumi, kas ļauj secināt, ka pie zelotiem piederējis arī Pēteris (viņš Eļļas kalnā bija bruņojies ar zobenu), Pētera brālis Andrejs, kā arī Jūda Iskariots, kura vārdu daži atvedina nevis no Kariotas pilsētiņas, bet tulko kā «Jūda Kareivīgais». Hi­potēzi par šiem trim pēdējiem izvirzījis Bībeles zināt­nieks Kulmans savā grāmatā «Jēzus un Cēzars».