EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pārdomas rada vēl arī tas, ka 42. gadā, tātad aptu­veni astoņus gadus pēc Jēzus nāves, apustuli Jēkabu Cebedeja dēlu un Jāņa brāli (nejaukt viņu ar «tā kunga brāli» Jēkabu Taisnīgo, ko Jēzus saucis par «pērkona dēlu»!) ķēniņš Agripa I notiesājis uz nāvi, nocērtot galvu. Šādu nāves soda veidu ebreju tiesību kodekss pa­redzēja tikai tiem, kuri bija atzīti par vainīgiem slep­kavībā. Tā kā grūti iedomāties, ka apustulis Jēkabs va­rētu būt izdarījis parastu slepkavību, ta$ jādomā, ka viņš bija iejaukts kādā politiska rakstura sadursmē, kur nogalināti ebreju valdnieka pakalpiņi. Tātad iespējams, ka arī Jēkabs piederējis pie nacionālās atbrīvošanas cī­nītājiem — zelotiem.

Ir acīmredzams fakts, ka nule minētie citāti ar savu kareivīgo toni krasi atšķiras no evaņģēliju pamattendences, kas sludina tuvāku mīlestību, mieru un paklau­sību laicīgajai varai. Pietiek salīdzināt divus, no viena un tā paša Mateja evaņģēlija ņemtus pantus, lai par to pārliecinātos. Sava evaņģēlija 10. nodaļas 34. pantā Ma­tejs min Jēzus vārdus: «Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.» Bet 5. nodaļas 9. pantā Jēzum mutē likti šādi vārdi: «Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par dieva bērniem.»

Otra, ne mazāk dīvaina pretruna attiecināma uz eb­reju praviešu apsolīto dieva valstību. Ebreji to iztulkoja kā solījumu atjaunot Izraēla ķēniņvalsts kādreizējo ne­atkarību un slavas spožumu. To vajadzēja nodrošināt Dāvida pēctecim, kurš sēdīsies tronī pēc tam, kad būs iz­darījis sociālu apvērsumu, kura rezultātā nabagie gūs virsroku pār bagātniekiem. «Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie,» saka Ma­tejs sava evaņģēlija 19. nodaļas 30. pantā.

Tātad dieva valstība sākotnēji tikusi iztulkota poli­tiskā, laicīgā nozīmē. Tā to izpratuši ne tikai Jeruzale­mes iedzīvotāji, apsveikdami pilsētā iejājušo Jēzu, bet arī paši apustuļi. Viņi taču ķildojās par vietām nākamās ķēniņvalsts hierarhijā (Mateja ev., 20:20—28; Marka ev., 10:35—45), bet divi mācekļi pēc Jēzus krusta nāves ceļā uz Emmausu vīlušies izsaucās: «Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Izraēlu atpestīs» (Lūkas ev., 24:21).

Tāpēc arī saprotams, ka sinoptiķu evaņģēlijos Jēzus \usiem, kuri viņam sekos, apsola ne tikai mūžīgu dzīvo­šanu, bet arī materiālus labumus. Lūkas evaņģēlijā lasāms: «Tiešām es jums saku, nav neviena, kas dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi» (18:29—30). Marka evaņģēlijā Jē­zus tāpat apsola, ka viņa piekritēji saņems šīs zemes la­bumus, tai skaitā aramzemi, simts reižu lielākā daudzumā nekā tiem bijis (10:29—30).

Jāņa evaņģēlijā dieva valstībai ir pavisam cita no­zīme. Kad Pilāts apsūdz Jēzu, ka tas sevi dēvē par eb­reju ķēniņu, Jēzus viņam atbild: «Mana valstība nav no šīs pasaules» (18:36). Šeit dieva valstībai, kas tiek apso­līta tikai pēc nāves, ir jau garīgs, eshatoloģisks raksturs. Atbrīvojusies no politiska saasinājuma un ebreju nacio­nālisma, tā kļūst par universālistisku, teoloģiski un mo­rāli dziļāku ideju, reizē nolīdzinādama ceļu Jēzus kom­promisam ar Romas varu.

Rodas jautājums, kā evaņģēlijos varēja rasties tik klajas pretrunas. Tālab Robertsons un vairāki citi Bībe­les pētnieki nonāca pie pārliecības, ka to tekstos atro­dami divi atšķirīgi, viens uz otra nogulsnēti noslāņojumi. Senākais no tiem, kas ir īstais stāstījuma pamats, aplūko tikai vienu no dramatiskajām epizodēm ebreju nemier­nieku cīņā pret Romu, Hērodu dinastiju un priesteriem. Pie šiem nemierniekiem piederēja arī galilietis Jēzus, kurš pārņēma ar nāvi sodītā revolūcijas paudēja Jāņa Kristītāja mantojumu. No šā senākā noslāņojuma evaņ­ģēlijos saglabājušies tikai saraustīti fragmenti; pārējo vēlākie redaktori pārstrādājuši un papildinājuši, cenzda­mies pierādīt, ka kristietība ir miermīlīga kustība, kurai ar jūdaismu nav nekā kopēja.

Šos grozījumus sācis ieviest jau Marks, rakstīdams savu evaņģēliju. Bija pagājis tikai neliels laika posms pēc asiņainā, četrus gadus ilgā jūdu kara un Jeruzalemes nopostīšanas. Tita triumfa gājiens Romā ar ebreju gūs­tekņiem un templī gūtajām trofejām pilsētas iedzīvo­tāju vidū bija izraisījis nicinājumu un naidu pret ebre­jiem, bet tas ļoti nelabvēlīgi atsaucās arī uz kristiešiem, kurus vispār neatšķīra no jūdiem. Šādā terora gaisotnē Marks pūlējās attīrīt Jēzu no visām aizdomām par līdz­dalību nemieros, noklusēdams pat to faktu, ka apustulis Sīmanis piederējis pie zelotiem. Viens no argumentiem, kā mēs jau zinām, bija Pilāta šķietami pozitīvā attieksme pret Jēzu un ebreju aklais naids pret apsūdzēto pra­vieti. •