EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Par to, kādu popularitāti Poncijs Pilāts kā romiešu ierēdnis bija iemantojis kristiešu vidē ar savu augstsir­dīgo un cildeno izturēšanos pret Jēzu, liecina bagātīgā viņa reabilitācijai veltītā literatūra, kas šodien ieskaitīta apokrifos. Tajā atrodams vesels no septiņām, it kā vēs­turiskām atskaitēm sastāvošs cikls, kurā ietilpst arī čet­ras vēstules, ko viņš it kā esot. rakstījis ķeizariem Klau­dijam un Tibērijam. Šo darbu autori nav zināmi, taču tie bijuši bezgala vientiesīgi un ar neapvaldītu iztēli ap­veltīti cilvēki, jo nopūlas mums iestāstīt pilnīgi netica­mas lietas. Taču jāatceras, ka tolaik kvēlo, pēc tuvākām ziņām^par Jēzus dzīvi izslāpušo kristiešu lētticībai ne­bija nekādu robežu. Viņi šos nostāstus lasīja ar tādu pašu paļāvību un dievbijīgu nopietnību kā kanoniskos evaņģēlijus.

Paraugam pieminēsim dažus no šiem literārajiem dar­biem. Viens no anonīmajiem autoriem stāsta, ka Pilāts ieinteresējies par Jēzu, ieklausījies viņa mācībā un atzi­nis Jēzu par diženu gudro. Kad Pilātam, ebreju spiestam, vajadzējis Jēzu noklaušināt, viņš pie tā aizsūtījis vēst­nesi, kas, Jēzum dziļi paklanījies, izklājis tā priekšā savu apmetni un laipniem vārdiem ielūdzis pie prokura­tora. Jēzum ienākot pretorijā, noticis brīnums. Ķeizara standarti, ko Pilāta apsardzes kareivji turējuši rokās, paši no sevis noliekušies Jēzus priekšā. Pilāts nav ticējis savām acīm un licis šo scēnu vairāk reižu atkārtot, taču aizvien noticis tāpat: standarti, pārvarot kareivju roku pretestību, klanījušies augstajam atnācējam. Prokurators pietrūcies no sava sēdekļa un Jēzu pieņēmis, kājās stā­vot.

Prāvas laikā ebreji apvainojuši Jēzu, ka tas esot ne­tiklībā dzimis bērns (šeit autoram neapšaubāmi bijušas prātā par Mariju izplatītās tenkas), viņa dēļ Betlēmē apkauti pirmdzimušie bērni, bet pats galvenais — viņš sabatā dziedinājis slimniekus. Divpadsmit apustuļi uz­stājušies kā aizstāvības liecinieki, un Pilāts kādā brīdī izsaucies: lai saule ir mans liecinieks, bet es pie šā cil­vēka neatrodu nekādas vainas!

Kādā citā šā paša cikla sacerējumā apgalvots, ka ne tikai Pilāts un viņa sieva, bet arī pats Tibērijs bijis Jē­zum labvēlīgi noskaņots. Kad ķeizars uzzinājis, ka Jēzus sists krustā, viņš pārskaities, licis atvest Pilātu uz Romu un tur sodījis ar nāvi. Ja kāds vēl šaubītos, ka šis drū­mais un cietsirdīgais valdnieks, kurš vairījies no cilvē­kiem, bijis spējīgs tādā mērā emocionāli iesaistīties ne­pazīstamā Palestīnas pravieša liktenī, tad visas bažas šinī ziņā izkliedēs cits apokrifs. No tā uzzinām, ka Tibē- rija rīcībai bijuši vēl personiski motīvi. Un proti — kad viņš reiz bijis uz nāvi slims, pie viņa gultas parādījusies svētā Veronika (pazīstama mums no tā, ka viņa ar la­katiņu noslaucījusi nomocītā Jēzus seju) un, pieskaroties valdniekam ar roku, viņu izdziedinājusi. Šā brīnuma ietekmētais Tibērijs kļuvis par Jēzus piekritēju un licis kristīties.

Par Pilāta tālāko likteni cikla autori sniedz atšķirīgas ziņas. Izņemot vienu, kurš apgalvo, ka ķeizars (turklāt šis ķeizars bijis Nerons, nevis Tibērijs) Pilātam piesprie­dis nāvi, pārējie stāsta, ka Pilāts izdarījis pašnāvību. Šo versiju atbalsta arī tāda autoritāte kā baznīcas vēstur­nieks Eisebijs, kurš mūs informē, ka tas noticis Kaligulas valdīšanas laikā.

Pārsteigumu izraisa tas, ka cilvēkam, kuru visādi cen­tās attaisnot, galu galā bija lemta tik necila nāve, kas patiesībā uzskatāma par sodu. Droši vien no kristiešu apziņas tomēr nebija izdzēšams tas acīmredzamais fakts, ka galu galā Pilāts, kura spēkos bija novērst Jēzus si­šanu krustā, aiz gļēvulības vai arī aiz oportūnistiskiem apsvērumiem to nedarīja. No šīs vainas Pilāts nebija at­brīvojams, un to viņam vajadzēja izpirkt.

Atradās gan rakstnieki, kuri pūlējās šo dilemmu pār­varēt. To rāda viena no t. s. Pilāta vēstulēm, kuras viņš it kā esot sūtījis Tibērijam un kura nesen atrasta Liver­pūlē starp dažādiem veciem papīriem. Vēstuli nosūtīja uz Vatikāna arhīvu ekspertīzei, lai noskaidrotu, vai tā ir īsta. Ekspertīze atzina, ka vēstule ir 4. vai 5. gadsimtā radies apokrifs, taču neizslēdza iespēju, ka daži vēstulē minētie fakti varētu atbilst vēsturiskai patiesībai.

Mums šis dokuments ir vērtīgs ar to, ka tajā atspo­guļota kristiešu centros tolaik pastāvošā tendence no Pi­lāta nomazgāt arī-šo pēdējo traipu, ko mēs nule piemi­nējām. Pēc vēstulē sniegtās versijas iznāk, ka Pilāts iz­misīgi pūlējies glābt Jēzu, taču juties bezspēcīgs dum­pīgā ebreju pūļa priekšā, kas pieprasījis, lai Jēzus tiktu sists krustā. Pilāta rīcībā bijusi tikai saujiņa jau vecu veterānu, kas nebūtu spējuši pretoties uzkūdītajam fa­nātiķu pūlim.

Pilāts pa divi lāgiem lūdzis Romu un Sīrijas vietvaldi sūtīt viņam pastiprinājumus, bet neesot saņēmis nekādu atbildi. Tikai nākamajā rītā pēc Jēzus sišanas krustā, kad Pilāts pēc bezmiega nakts rītausmā pavēries pilsētā, viņš pēkšņi izdzirdējis tauru skaņas un ienākošā karaspēka soļu dimdoņu. Bija ieradušies divi tūkstoši kājnieku un jātnieku, taču pārāk vēlu, un notikusī nelaime vairs ne­bija vēršama par labu.