EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

1939. gadā kāds arheoloģisks atradums Herkulānā šķita sašķobām vēsturnieku apgalvojumu, ka krusta zīme tik vēlu kļuvusi par kristietības simbolu. Kāds šīs pilsē­

tas iedzīvotājs savas savrupmājas sienā diezgan nepras­mīgi bija iegrebis krustu. Kā zināms, Herkulānu kopā ar Pompeju m. ē. 79. gadā apraka Vezuva izvirdums, tāpēc vairāki vēsturnieki, tp skaitā arī slavenais franču orientālists Paro, uzskatīja par iespējamu, ka krusts bijis kristietības simbols jau 1. gadsimta otrajā pusē. Taču vairums pētnieku tam nepiekrīt. Viņi dibināti aizrāda, ka savrupmājas iemītniekam, kurš šo zīmi bija iegrebis, ne­maz nevajadzēja būt kristietim. Ir taču zināms, ka krusts kā reliģisks simbols parādījies jau cilvēces kultūras rīt­ausmā. Priekšmeti ar ornamentālu krusta zīmi dažādos veidos atrasti Mezopotāmijas šumeru un babiloniešu pil­sētu drupās, Indijā, Sīrijā un Persijā, tāpat arī Eiropā akmens laikmeta izrakumos. Ļoti bieži krusts sastopams pat to izciļņu ornamentu vidū, kuri rotā seno indiāņu kultūras laiku celtnes abās Amerikās. Ēģiptē krusts ar aplīti virs tā bijis hieroglifs, kas apzīmēja dievišķības jēdzienu. Aizalpu Gallijā, t. i., tagadējās Francijas tei to­rijā, apgrozībā bijušas monētas ar aplī iezīmētu krustu.

Krusta zīme bija cieši saistīta ar dabas kultu. Tāpēc nav izslēgts, ka šai paaudžu zemapziņā dziļi ieslēptajai tradīcijai bijusi zināma loma psiholoģiskajā procesā, kura rezultātā krusts kļuva par kristietības emblēmu.

Jau pieminētais franču ārsts 2aks Breāns izteicies, ka pēc tam, kad ticis atcelts nāves sods, piesitot krustā, cil­vēki ātri vien aizmirsuši, kā izpildīja šo nāves soda veidu. Pēc viņa domām, tieši tāpēc Rietumu tēlotājās mākslās grūti atrast krustā sistā Jēzus tēlu, kurš no me­dicīnas un zinātnes viedokļa būtu uzskatāms par patie­sīgu. Darinot šādus darbus, māksliniekiem vajadzēja di­bināties tikai uz savu iztēli, jo viņu rīcībā nebija ne aculiecinieku, ne autentisku aprakstu no tiem laikiem, kad krusts vēl bijis nāves soda izpildes rīks.

Patiesībā gan to nevar uzskatīt par vissvarīgāko iemeslu. Evaņģēlistiem un viņu tekstus ilustrējošiem māksliniekiem vajadzēja krustā sišanu rādīt tādā veidā, lai tā no drausmīgām ciešanām kļūtu par apsolījumu un triumfu, lai tā simbolizētu lūzuma brīdi cilvēces likte­ņos. Pie krusta karājās ne jau vairs ciešanu izmocītais Jēzus, bet gan dieva dēls, cilvēces atpestītājs.

Saskaņā ar to tēlnieki un gleznotāji attēloja Jēzu pie krusta, kurš pacēlās krietni augstāk nekā abu viņa cie- sanu biedru krusti, tāpat tālu pāri to cilvēku galvām, kuri bija sapulcējušies pie viņa kājām. Tāpēc ari Jēzus nāve evaņģēlistu stāstījumos parādīta kā kosmiska mē­roga notikums, kurš izraisījis virkni pārdabisku parā­dību.

Laika plūsmā mēs varam novērot interesantu faktu, ka šīs brīnumainās parādības aizvien pieaug spēkā un skaitā. Markam pasaule satumst un priekškars Jeruzale­mes templī pārplist divos gabalos. Matejam jau nāk'klāt vēl citi brīnumi: trīc zeme un klintis sašķeļas, bet, kas vispārsteidzošākais — «kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām» (27:52—53). Iznākuši no kapiem, tie gājuši uz svēto pilsētu un daudziem pa­rādījušies. Mēs tikai neuzzinām, kas noticis vēlāk, kad un kādā veidā tie atgriezušies savos kapos.

Ļaužu iztēlei šajā ziņā patiesi nav robežu. Kā pie­mēru mēs varam minēt apokrifisko, bet kādreiz daudzlasīto «Pētera evaņģēliju». Pēc tā, uznākusi tumsa bijusi tik liela, ka cilvēki pilsētā staigājuši, ar lukturiem sev ceļu gaismodami. Tas atstājis milzīgu iespaidu pat uz Jēzus ienaidniekiem. Apokrifiskā evaņģēlija autors rak­sta: «Tad ebreji, vecaji un priesteri sāka ar dūrēm dau­zīt sev krūtis, sacīdami: posts un nelaime mums mūsu grēku pēc! Tik tiešām nāk tiesas diena un Jeruzalemes gals.»

Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka, runājot par kris- toloģijai tik ārkārtīgi svarīgajiem notikumiem Golgātā, katrs evaņģēlists stāsta ko citu. Acīmredzot, nebūdami notikumu aculiecinieki, viņi savas ziņas .smēlušies no mutvārdu baumām un nostāstiem. Dažbrīd pat rodas iespaids, ka viens vai otrs autors, lai palielinātu stāstī­juma dramatismu vai arī spilgtāk izceltu kādu, viņaprāt, svarīgu tēzi, paļauj vaļu pats savai iztēlei.

Kā piemērs šajā ziņā var noderēt aina ar abiem ļaun­dariem, kuri sisti krustā katrā pusē Jēzum. Marks un Matejs, tātad hronoloģiski visvecāko un droši vien arī patiesībai vistuvāk stāvošo evaņģēliju autori, abus šos ļaundarus rāda visai nepievilcīgā gaismā, apgalvodami, ka tie kopā ar priesteriem, rakstu mācītājiem un ve­cajiem zaimojuši Jēzu. Toties Jānis — un tas ir visai intriģējoši — piemin tikai to, ka viņi sisti krustā abās pusēs Jēzum, plašāk par šo jautājumu neizsakās un liek abiem klusēt.

Pavisam citādi rīkojas Lūka, kurš atstāsta Jēzus dra­matisko sarunu ar ļaundariem. Kad viens no tiem. izrā­dās par iesīkstējušu grēcinieku, bet otrā pamodušās cil­denākas jūtas, Jēzus tam saka: «Patiesi, es tev saku: «Šodien tu būsi ar mani paradīzē»» (23:43).