EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Rokas pienaglotas pie krusta 90 grādu leņķī attiecībā pret ķermeņa asi. Līdz ar to krūšu kurvis ievērojami paplašinās, bet tā muskuļi, kā arī roku muskuļi tiek maksimāli sasprindzināti. Notiesātais karājas krustā, balstoties tikai uz muskuļiem, jo locītavu kauli un cīp­slas nevar piedalīties ķermeņa noturēšanā, kā tas būtu, ja rokas pienaglotu stateniski.»

«Ilgstošā roku izvērsumā neparastā mērā tiek nosprie­gota diafragma, bet tas ierobežo elpošanas spējas. Līdz ar to parādās nosmakšanas simptomi un sākas cianoze. Cilvēka ķermeņa ārkārtīgs sasprindzinājums, muskuļu pārslogotība un krampji, asinsrites traucējumi. Iestājas asas sāpes, t. s. tetanizācija, kāda rodas pēc inficēšanas ar stinguma krampju baktērijām. Nemitīgas tetāniskas, ārkārtīgi sāpīgas konvulsijas, notiesātajam saglabājot pilnu samaņu. Beigās augums izliecas lokā. Rokas savelk sāpīgi krampji un tās sastingst, tāpat krūšu kurvis, krusti, gurni un apakšējās ekstremitātes. Konvulsīvā sa­stinguma rezultātā pavājinās asinsrite, elpošana stipri apgrūtināta, muskuļos sākas skābekļa bads, kāpj tempe­ratūra, plūst sviedri, iestājas pēcnāves stingums.»

Par šīm problēmām pēdējā laikā diskutējuši arī citi mediķi. 1947. gadā šajā jautājumā izteicās pazīstamais kanādiešu ķirurgs Džeimss Lails Keimerons. Balstīdamies uz savu profesionālo pieredzi, viņš izsaka domu, ka Jē­zus miris piedzīvotā šoka rezultātā. Visskaļākās atbalsis tomēr radījusi franču ārsta 2aka Breāna atziņa, ko viņš 1966. gadā publicēja divos franču žurnālos — «La Presso Medicale» un «Le Monde». Savu diagnozi Breāns pamato ne tikai uz veiktajiem eksperimentiem, bet arī uz atzi­ņām, kas gūtas, rūpīgi izstudējot visus romiešu materiā­lus par šāda soda izpildi un hitleriešu koncentrācijas no­metnēs ieslodzīto cilvēku liecības, kuriem gadījies redzēt šāda slepkavības veida upurus.

Franču ārsts konstatējis, ka pie krusta pienaglotais cilvēks izmisīgā cīņā pēc elpas nemitīgi maina savu stā­vokli, pārvietodams ķermeņa svaru no rokām uz kā­jām un atkal atpakaļ, līdz beidzot, galīgi nogurdināts, paliek nevarīgi karājamies krustā. Kad cilvēka augums iekarināts tikai rokās, diafragma vairs nespēj izspiest no plaušām ogļskābo gāzi, un sākas organisma nāvīga sa­indēšanās. Lai gan Breāns ir katolis, viņš apgalvo, ka Jēzus nav varējis nodzīvot pat trīs stundas, kā tas izriet no evaņģēlista Jāņa stāstījuma, nemaz nerunājot par Marku, pēc kura vārdiem jāsecina, ka agonija ilgusi ve­selas sešas stundas.

Mocekļa nāve pie krusta tā laika cilvēkos, protams, izraisījusi šausmas un riebumu. Pat romieši, kuriem šādu apkaunojošu sodu nepiesprieda, nespēja atvairīt līdzīgas izj€itas. Vēl vairāk — gadījās pat, ka nāves soda izpildi, piesitot krustā, viņi atklāti nosodīja. Piemēram, Cicerons piesišanu krustā nosauca par visbriesmīgāko nāves soda

veidu, kādu vien cilvēks izdomājis, bet Seneka ar rie­bumu pasvītro, ka no šādā kārtā sodītiem dzīvība lēni izpilot lāsi pa lāsei.

Pirmajos kristietības pastāvēšanas gados Jēzus pie­kritēji izjuta dziļu, nepārvaramu riebumu pret. krusta zīmi. Kaut gan jau Pāvils savā kristoloģijā krustu pa­darīja par cilvēces atpestīšanas simbolu, pateicoties Kris­tus mocekļa nāvei, un līdz ar to par kristietības galīgās uzvaras zīmi, kristiešu apziņā tas vēl ilgi palika kā bais­mīga pazemojuma un nāves zīme. Viņiem bija grūti pie­rast pie tā, ka krusts uzskatāms par atpestīšanas un jaunas dzīves simbolu, ja ikdienas dzīvē tas pastāvēja kā baismīgs moku rīks. To apliecina arī Romas katakombās atrodamie sienu gleznojumi. Tajos kā Kristus simbolu sastopam gan labā gana, gan arī upurjēra tēlu, kas sa­saucas ar attiecīgiem tekstiem praviešu Jesajas (53:6—7) un Jeremijas (11:19) grāmatās, visbiežāk tomēr noslēpu­maino zivs attēlu, bet nekad — krusta zīmi.

Zivs jau kopš senseniem laikiem simbolizējusi dau­dzas pagānu dievietes, piemēram, sīriešu Atargati, ara­miešu Atari, kānaāniešu Aštarti. Kristieši mums jau pa­zīstamās reliģiskās sinkretizācijas ceļā pārņēma šo tēlu, bet krusts kā Kristus simbols nostiprinājās tikai 5. vai 6. gadsimtā. Tas notika vairāk nekā simts gadus pēc tam, kad Konstantīns Lielais bija atcēlis nāves sodu, piesitot krustā. PCrusts kā bendes rīks ļaužu atmiņā jau bija ma­nāmi izbalējis un pārstāja izraisīt bailes.

Krucifiksa kults radās Tuvo Austrumu zemēs. Turie­nes mākslinieki krustā sisto Jēzu attēloja kailu ar gurnu apsēju. Rietumos krusta kults ieviesās, pateicoties Itālijā nokļuvušajiem sīriešu tirgoņiem un vergiem. Vienīgā at­šķirība bija tā, ka Jēzu, kaut arī krustā sistu, radīja apģērbtu un dievišķīgā mirdzumā, cilvēcisku ciešanu neskartu. Tikai 10. gadsimta vidū, kad mistiski noskaņoto ķeizaru Otona I un viņa dēla Otona II laikā nostiprinā­jās kultūras sakari starp Rietumiem un Bizantiju, izpla­tījās krucifikss ar Jēzu, kam noplēstas drēbes un kas mokpilnā nāvē mirst par cilvēces atpestīšanu. Sis orto­doksālais reālisms atrada visdaiļāko uri izteiksmīgāko izpausmi gotikas laikmeta tēlniecībā un glezniecībā.