EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ir iespējams, ka Marks šīs izmaiņas izdarīja godīgā pārliecībā, ka tās atbilst vēstures patiesībai. Viņš taču jau tolaik atradās Pāvila teoloģisko uzskatu ietekmē, kuri vēsturisko Jēzu pārvērta par cilvēku cilts dievišķīgu glābēju un paša dieva dēlu. Marka ierosmi uztvēra un turpināja pārējie evaņģēlisti, aizvien noteiktāk pasvītro­jot Jēzus valstības mierīgo un transcendentālo raksturu. Šo izdarību rezultātā tad nu droši vien arī radās četri stāstījumi, kurus mēs pazīstam kā Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus.

KRUSTA NĀVE

Šis visdrausmīgākais soda veids, kādu cilvēks spē­jis izdomāt, ir ļoti vecs. Ar krusta nāvi sodīja noziedz­niekus jau babilonieši, persieši, feniķieši un kartagieši.

Par godu grieķiem un ēģiptiešiem jāatzīst, ka viņi šo pa­ražu nepārņēma, ko tomēr nevaram sacīt par romiešiem. Romieši ar krusta nāvi sodīja vergus, pie sabiedrības viszemākajiem slāņiem piederošus cilvēkus, kā arī par valsts nodevību un dumpi apsūdzētus politiskus noziedz­niekus. Tikai izņēmuma gadījumos krusta nāvi piesprieda Romas pilsoņiem.

Notiesāto pienagloja vai ar virvēm piesēja pie state­niska baļķa. Romieši šim nolūkam izmantoja trija veida krustus. «Crux comissa», ko dēvēja arī par svētā Anto­nija krustu, bija T burta veidā, «crux immissa» jeb latīņu krusts atgādināja matemātisko plus zīmĻ līmeniskajam šķērskokam taisnā leņķī krustojot līdzīga garuma state­nisko baļķi, bet «crux decussata» jeb svētā Andreja krusts bija X burta veidā.

Mums nav noteikti zināms, pie kāda no šiem krus­tiem mira Jēzus. Sajā ziņā pastāv divas pretējas tradīci­jas. Viena no tām apgalvo, ka Jēzus krusts bijis T burta veidā, otra — ka tas bijis četrzaru krusts. Ir vēsturisks fakts, ka uz krusta nāvi noti-esātie bieži vien pirms tam tika šaustīti. Šis soda veids bija jo sevišķi drausmīgs. Bendes lietojuši pletnes ar tajās iestiprinātām svina lo­dītēm, kas lēveros saplosīja notiesātā miesas, atsedzot kaulus. Lai sodītajam neļautu pirms laika nobeigties, pletnes sitienu skaits bija aprobežots līdz četrdesmit.

Veca paraža prasīja, lai noziedznieks pats aiznestu savu krustu līdz soda vietai. Taču bieži bija gadījumi, kad spīdzināšanā nomocītais cilvēks nespēja to izdarļt. Tad no sapulcējušos skatītāju skaita kādam lika nākt pa­līgā notiesātajam. Pēc vēsturnieku vērtējuma, no rup­jiem kokiem sanaglots krusts svēris kilogramu septiņ­desmit. Jēzum vajadzējis to nest 600—700 metru pa t. s. krusta ceļu, kas sastāvējis no vairākām nelīdzenām, ar laukakmeņiem bruģētām ieliņām. Tāpēc viņš vairākas reizes saļimis un pakritis, līdz beidzot galīgā pagurumā vairs nav spējis iet tālāk. Tad tika aizturēts kāds Kirē- nas zemnieks, vārdā Sīmanis, kurš pašlaik atgriezies no tīruma, un viņam pavēlēts ņemt krustu uz saviem spē­cīgajiem pleciem un to uznest Golgātā.

Tā šo nāves sodu izpildes vietu sauc Matejs un Marks, turpretī Lūka dēvē to par Kalvāriju, bet Jānis lieto abus apzīmējumus, paskaidrodams, ka to sauca par Kalvāriju, bet ebrejiski — par Golgātu. Pēdējais nosau­kums patiesībā ir aramiešu vārds «gūlgūltha» (galvas­kauss), kam atbilst latiņu «calvaria». Jādomā, ka šī nāves soda izpildes vieta ir bijis paugurs galvaskausa veidā.

Mēs nezinām ne tikai to, pie kāda veida krusta Jēzus sists, bet tāpat arī, kā tas noticis. Pastāvējuši divi paņē­mieni. Reizēm notiesātais piestiprināts pie zemē guloša krusta un tikai pēc tam pacelts augšup, bet citkārt vis­pirms krusts nostiprināts vertikāli, tad pie tā pieslietas kāpnes un upuris piesiets vai pienaglots pie krusta. Baz­nīcas tradīcija, kā to rāda senā ikonogrāfija, visumā pie­ņēmusi pirmo versiju, taču dažās miniatūrās un vidus­laiku gleznojumos Jēzus redzams uz kāpnēm, kur viņš pakāpies, lai tiktu pienaglots pie krusta.

Krusta nāves galvenais mērķis bija notiesātā spīdzi­nāšana, viņa drausmīgās mokas paildzinot līdz daudzām stundām, reizēm pat dienām. Ārsti jau sen ir centušies noskaidrot, kā no medicīnas viedokļa risinājusies uz šādu nāvi notiesāto agonija un kas bijis tiešais nāves cēlonis.

Satriecoša šajā ziņā ir čehu ārsta, slavenās grāmatas «Turīnas svētais līķauts» autora R. V. Hineka ekspertīze. Dosim viņarņ vārdu un citēsim dažus šīs ekspertīzes frag­mentus.

«Ārsti pūlējušies noskaidrot, kā uz nāvi notiesātais ticis piesists krustā. Nagla iedzīta starp delnas pamatnes kaulu pirmo un otro rindu, kur spēcīgi saistaudi kaulus sastiprina monolītā veidojumā. Augstāk atrodas ļoti stipra cīpsla, kas viena pati spēj noturēt ķermeņa svaru. Turklāt šādā veidā iedzīta nagla nebojā nevienu kaulu.

Pēc Parīzes ārsta Pjēra Barbē pētījumiem, notiesāto šādi pienaglojot, tiek skarts ārkārtīgi jutīgs un vārīgs nervs, kas izraisa drausmīgas sāpes, pieraujot īkšķi pie delnas. Muskuļu konvulsijās neizturamās sāpes pieaug līdz neprātam.