EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Neviļus rodas iespaids, ka Marija tolaik tikusi uzska­tīta par vienkāršu semītu sievieti, kas atrodas pil­nīgā vīra pakļautībā un aizņemta tikai ar bērniem un mājas soli. Viss, kas notika ar Jēzu, sniedzās pāri viņas intelektuālajām spējām un, kā mēs to drīzumā redzēsim, iekšēji viņu satrieca. Te jāatceras, kāds bijis toreizējo si°.viešu sabiedriskais stāvoklis. Savu semītisko priekš­teču tradīcijām uzticīgais Pāvils, piemēram, mācīja, ka sievietei, apliecinot savu padevību, lūgšanu namā jāienāk ar lakatiņu galvā, bet vēstulē Timotejam lasām, ka sie­vietes pienākums ir klusēt, nevis pamācīt. Tiesa, šodien mums gan zināms, ka šo vēstuli nav rakstījis Pāvils, taču tajā izpaužas tam laikam raksturīgā attieksme pret sievieti.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka evaņģēlisti, pakļau- damies tādiem pašiem atavistiskiem aizspriedumiem, ne­maz nespēja iedomāties, ka Marija, būdama sieviete, Jē­zus dramatiskajā dzīvē būtu varējusi spēlēt kādu nozīmī­gāku lomu. Evaņģēlisti viņu redzēja reālistiski, tādu pašu, kādas ikdienas dzīvē Galilejā bija visas citas sie­vietes. Matejam un Lūkam nepastāvēja nekādas teoloģis­kas problēmas par Marijas permanento nevainību, un viņi pat nevarēja iedomāties, ka apzīmējums «tā kunga brālis», kādu viņi lietoja, kādreiz var tikt iztulkots ač­gārni un tāpēc to būtu vajadzējis precizēt.

Šādos apstākļos kļūst saprotams, kāpēc kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos nebija ne runas par kaut kādu Marijas kultu. Vācu Bībeles zinātnieks Mār­tiņš Dibeliuss savā slavenajā darbā «Jaunavas dēls un kūtiņā dzimušais bērns» (1932), kā arī baznīcas vēstur­nieks Hanss fon Kampenhauzens pētījumā «Šķīstā ieņem­šana senās baznīcas teoloģijā» (1961) neapšaubāmi pie­rādījuši, ka «šķīstās ieņemšanas» jēdziens ir tikai pēc Jēzus nāves radusies leģenda. To pašu ilggadīgu pētī­jumu rezultātā apstiprināja izcilais speciālists šajā jau­tājumā Valters Deliuss savā pazīstamajā grāmatā «Ma­rijas glorifikācijas vēsture».

Kad Austrumos pastāvošā senā dievišķīgās mātes kulta ietekmē arī kristietībā uzradās tendence dievināt Mariju, vairāki baznīcas rakstnieki tam sīvi pretojās. Tertuliāns pauda uzskatu, ka pēc Jēzus dzemdēšanas Ma­rija ar Jāzepu dzīvojuši normālu laulības dzīvi. Origēns atzinis, ka Jēzum ir bijuši miesīgi brāļi. Pat Jānis Zelta- mute un Augustīns nebija pārliecināti par Marijas «ne- apgrēcību», t. i., nepiekrita doktrīnai par Marijas per­manento jaunavību.

Efesā, sensenajā dievišķīgās mātes Artemīdas kulta centrā, 431. un 449. gadā notika divi vispārēji baznīcas koncili. Pakļaujoties Artemīdas pielūdzēju pēcnācēju spie­dienam, tajos nosodīja patriarha Nestora mācību, kura atzina, ka, ņemot vērā Jēzus divējādu — cilvēcīgu un dievišķīgu — iedabu, Mariju nevar dēvēt par dieva māti, jo viņa dzemdējusi tikai cilvēcīgo Jēzu. Tika no­lemts, ka Marija uzskatāma par «dieva dzemdētāju» (theoiokos). Taču apstākļi, kādos izdevās uzspiest Mari­jas apoteozi, bija ne tikai vētraini, bet reizēm pat gro- teski. Mēs jau agrāk pieminējām asiņainās ielu cīņas, kas izcēlās Efesā starp Marijas kulta piekritējiem un pretiniekiem. Par šīm sadursmēm nav ko brīnīties, jo Marijas dievinātāji bija nodrošinājuši sev uzvaru diez­gan primitīvā veidā — noliekot pie ieejas koncila tel­pās sardzi, kura pretējā uzskata pārstāvjus nelaida iekšā.

Bīskapi, kuri nebija pakļauti šādai atlasei, diskusijā iekaisa tiktāl, ka pat ieklupa cits citam bārdā. Līdz mūsu dienām saglabājušās liecības par šiem notikumiem. Kon­cila laikā bijušas tādas dienas, kad sēdes beigušās ar vispārēju izkaušanos starp mūkiem, garīdzniekiem un tautu, bet bīskapi pa to laiku patvērušies zem soliem.

Pēc uzvaras Efesā Marijas kults strauji izplatījās arī Itālijā. Pāvests Siksts III (432.—440.) Romā lika uzcelt baziliku «Santa Maria Maggiore» tieši tajā vietā, kur at­radās dievišķīgajai mātei Jūnonai — Lūciņai veltītā svēt­nīca, ko vēl apmeklēja daudzas Romas sievietes. Tādā veidā pāvests gribēja atraut romietes no pagānu kulta un panākt, lai tās sāktu pielūgt svēto jaunavu Mariju.

Tomēr strīdi par šķīstās ieņemšanas doktrīnu vēl ilgi nemitējās. Kad 12. gadsimta sākumā Normandijas un Bretaņas klosteros ieviesa svētās jaunavas Marijas šķīs­tās ieņemšanas svētkus, tam pretojās viens no visietek­mīgākajiem baznīcas darbiniekiem un daudzu cisterciešu klosteru dibinātājs Francijā Bernāis de Klervo, savu no­stāju pamatodams ar to, ka šie svētki esot pretrunā ar svētā Augustīna doktrīnu par sākotnējo grēku.