EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Džoto. Jūdas skūpsts.

Ticians. Ķeizara denars.

Dž. Batista Cima da Konoļano. Noņemšana no krusta.

Saris Lebrēns. Apraudāšana (ap 1644.-1645.g).

Annibale Karrači. Sievietes pie Kristus kapa (ap 1606.g.).

Neticīgais Toms (15.gs. beigas).

Debesbraukšana. Rabulaš evaņģelija miniatūra (586. g.). Florence.

Kad izplatījās vēsts, ka viņa pīšļiem piemītot brīnumdziedinātāja spēks, Nikolajs kļuva slavens ari Itālijā. Tā kā Apenīnu pussalas iedzīvotāji ir kāri -uz visāda veida relikvijām, viņi nolēma par katru cenu iegūt svētā pīš­ļus. 1087. gadā Bari pilsētas bīskaps ar četrdesmit savas draudzes locekļu palīdzību tos izzaga no Listras un no­vietoja kādā no Bari baznīcām, kur tie atrodas vēl šo­brīd. Tā uzņēmīgajam bīskapam bija varena laime, jo venēcieši bija nosprieduši izdarīt to pašu, taču nokavē­jās, un tiem, vilšanās asaras slaukot, vajadzēja apmieri­nāties ar Nikolaja tēvoča pīšļiem.

Tomēr tas vēl nav viss, jo mūsu svēto Eiropā gaidīja patiesi spoža karjera. Viņš iemantoja tādas funkcijas, par kādām pats nebija ne sapņojis, un visiem Eiropas un vēlāk ari Amerikas bērniem par lielu prieku kļuva par ziemsvētku dāvanu iznēsātāju. Šķita, ka viņa vētrainajā dzīvē beidzot iestājusies aprimtība, bet tad pēkšņi nāca nepatīkama kļūme — izsvītro jums no baznīcas svēto no­menklatūras saraksta.

JĒZUS UN VIŅA ĢIMENE

Trīsdesmit Jēzus mūža gadi, kuri pagājuši, iekāms viņš sāka publiski uzstāties ar savu mācību, ir posms, kas droši vien uz visiem laikiem paliks neziņā tīts. Ne­var taču nopietni izturēties pret Mateja un Lūkas stāstī­jumiem par Jēzus dzimšanu un viņa uzstāšanos Jeruza­lemē divpadsmit gadu vecumā, ja vairums Bībeles skaid- drotāju gan atzīst tos par pievilcīgām, bet sagudrotām leģendām bez jebkāda vēsturiska pamatojuma.

Par šo būtisko robu mūsu zināšanās evaņģēlisti to­mēr nav vainojami. Viņi bija tikai sava laikmeta uz­skatu paudēji un hronisti, kuri fiksējuši to, kas helēnis- kās kristietības pasaulē bija zināms par Jēzu. Diemžēl šīs ziņas bija pavisam niecīgas. Palestīna viņiem bija gluži svešs, tāls un eksotisks pasaules nostūris, bet saik­nes ar Jeruzalemes jūdeokristiešu sektantiem kopš Ste­fana dumpja, Pāvila reformatoriskās darbības un Jeru­zalemes nopostīšanas laikiem bija pakāpeniski sairušas. Kas gan kopīgs varēja būt Efesas vai Korintas kristie­šiem ar jūdaismam un Jeruzalemes templim uzticīgajiem nacariešiem? Bet tieši pie nacariešiem vajadzēja sagla­bāties autentiskai tradīcijai par Jēzu, jo viņu draudzi taču veselus astoņpadsmit gadus vadīja «tā kunga brā­lis» Jēkabs, kuram par Jēzu vajadzēja zināt vairāk nekā pašiem apustuļiem, jo viņš kopā ar to bija uzaudzis vienā mājā un ģimenē. Informāciju par to, kāds Jēzus bi­jis ikdienas dzīvē, darbā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem, viņa tiešie mācekļi, piekritēji un varbūt pat radinieki paņēmuši sev līdzi kapā. Viņiem nebija nekādu iespēju šādas ziņas nodot saviem helēnistu ticības brāļiem, jo Pella, kurā viņi patvērās pēc aizbēgšanas no Jeruzale­mes, bija grūti aizsniedzama tā laika pasaules nomale. Jāšaubās arī, vai viņi maz to centās darīt, jo bija pārāk norobežojušies savā jūdaisma nošķirtībā un izolācijā no visa, kas notika plašajā pasaulē, kur Pāvils sludināja jauna paveida kristietību.

Tomēr par spīti šiem sarežģījumiem, kaut kādas zinā­šanu drumslas par Jēzus dzīvi mainīgajā notikumu plūsmā bija saglabājušās un rada atspoguļojumu evaņģē­lijos. Konkrētu un ārkārtīgi svarīgu informāciju mums sniedz Marka (6:3) un Mateja (13:54—57) evaņģēliji. Tās ir ļoti lakoniskas ziņas, taču no tām redzams, ka Jēzus, . tāpat kā viņa tēvs, nodarbojies ar namdara amatu, ka viņam bijuši četri jaunāki brāļi — Jēkabs, Jāzeps, Sīma­nis un Jūda, kā arī māsas. Tā kā šis pēdējais vārds lie­tots daudzskaitlī, tad to bijis vismaz divas. Ņemot vērā ebreju attieksmi pret sievietēm, Jēzus māsas nav pat vārdā nosauktas, tā ka par viņām mēs nezinām neko vairāk kā vien to, ka viņas dzīvojušas Nacaretē.

Ziņas, ka Jēzum bijuši jaunāki brāļi un māsas, ir augstākā mērā nepatīkamas tiem kristiešiem, kuri pie­turas pie uzskata par Marijas permanento nevainību. Tāpēc jau kopš vissenākiem laikiem, sākot ar Marijas kulta rašanās un nostiprināšanās bridi, no šās dilemmas aizvien meklēta kaut kāda izeja.

Visvecāko teoriju, kurai vajadzēja paglābt šo dogmu, ir izstrādājis apokrifiskā «Jēkaba pirmevaņģēlija» ano­nīmais autors, kurš dzīvojis 2. gadsimtā. Viņš apgalvo, ka Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda nav bijuši Jēzus miesīgi brāļi, bet pusbrāļi no Jāzepa iepriekšējās lau­lības.

Šī tēze viegli atspēkojama, jo tai trūkst jebkādu pierādījumu. Kanoniskajos evaņģēlijos nekur nav minēts, ka Jāzeps būtu bijis atraitnis, bet visļaunākais ir tas, ka «Jēkaba pirmevaņģēlijs», no kurienes nāk šī versija, ir pazīstams ar savu bezatbildīgo fantastiku. Vislabākajā gadījumā varētu sacīt, ka tas ir kāda vientiesīga hagio- grāfa novelistisks safantazējums. Katrā ziņā tam nav nekā kopīga ar vēsturi.