EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Vēl 5. gadsimtā pāvests Leons Lielais (440.—461.) iz­sūtīja apkārtrakstu, kurā, starp citu, bija sacīts: «Ir mūsu vidū tādi, kas domā, ka jāsvin ne tik daudz Kristus dzimšana, cik jaunas saules parādīšanās.» Citā vietā vēs­tulē izsacīts šāds pārmetums: «Pirms ieiešanas svēta apustuļa Pētera bazilikā viņi apstājas uz kāpnēm, pavēr- šas uz saules diska pusi un pazemīgi paklanās.»

Šeit vēlreiz jāatzīmē, ka baznīca necīnījās par pagānu svētku atcelšanu, bet gan centās piešķirt tiem jaunu, kristīgai ticībai atbilstošu saturu. 25. decembri kā Jēzus dzimšanas dienu ticīgie tai it kā uzspieda, jo šī diena izauga no sensenām tautas paražām, no tautas attieksmes pret gadalaiku mijām, no tautas tieksmes izprast dabas pārmaiņu noslēpumus. Tās bija izsenas, tautas paaudžu tradīcijās dziļi sakņotas paražas. Tāpēc nav nekāds brī­nums, ka vienkāršie ļaudis negribēja un nespēja no tām šķirties, jo, neraugoties uz jaunās reliģijas pieņemšanu, viņi bija un palika dabas bērni. Turpretim baznīca, bū­dama pret šīm tieksmēm bezspēcīga, bija pietiekami gudra, lai tās adaptētu, piešķirot tām jaunu jēgu.

Senās pagānu paražas un atmiņas kristiešu vidū bija tik sīkstas, ka atsevišķi bīskapi meklēja kaut kādu kom­promisu, lai rastu izeju no grūtās situācijas. Turīnas bīs­kaps, piemēram, savu sprediķi ziemsvētku vakarā sāka ar šādiem vārdiem: «Tas ir labi, ka tauta nosauc mūsu kunga dzimšanas dienu par «Jaunās saules» svētkiem (Sol novus). Nepūlēsimies kaut ko šajā ziņā grozīt, jo reizē ar pestītāja dzimšanu pienāk jauna atdzimšanas diena visai cilvēcei un līdz ar to jauns saules spožums.

Ja Kristus ciešanu dienās saule satumsa, tad tagad, viņa dzimšanas dienā, tai jāatmirdz ar jaunu spēku.»

1 Ziemsvētki mūsu atcerē neatraujami saauguši ar idil­liskajām ainām alā, kur galvenie personāži ir vērsis, ēze­lis un trīs ķēniņi. Ļaudis parasti ir pārliecināti, ka šī aina dibinās uz evaņģēlijos sniegtajiem aprakstiem. Bet patiesībā tā nemaz nav. Marka un Jāņa evaņģēlijos ne­atrodam neviena vārda par Jēzus dzimšanu, bet Mateja un Lūkas evaņģēlijos, kas ir vienīgie kanoniskie avoti par Jēzus dzimšanu, nav minēts ne vērsis, ne ala. Lūkas evaņģēlijā Jēzus piedzimst kūtiņā, bet, kas attiecas uz trim ķēniņiem, tad Mateja evaņģēlijā, kurā kā vienīgajā ir runa par ciemiņiem no tālajām zemēm, tie nav ķēniņi, bet gan trīs «gudri vīri», zintnieki, kuri, «jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu» meklēdami, ierodas no Austrumiem.

Ja pieturamies pie Mateja evaņģēlija kā pie vienīgā kanoniskā avota, tad jāatzīmē, ka svētbildēs un folklo- ristiskajos ziemsvētku inscenējumos tik bieži redzamie trīs «gudrie no austrumu zemes» valkā ķēniņu kroņus bez jebkāda likumīga pamata. Un tāpat apšaubāmas ir viņu tiesības saukties Kaspara, Melhiora un Baltasāra cienījamos vārdos. Šādu vārdu evaņģēlijā nemaz nav, un tur «trīs gudrie vīri no austrumu zemes» figurē ano­nīmi.

Kur radušās visas šās nostāstos daudzinātās svarīgās detaļas, bez kurām baznīcas tēlotāja māksla un folklora nemaz nav iedomājama un kuras gadu simteņiem ilgi ticīgajos ļaudīs viesušas svētku noskaņojumu? Lai atbil­dētu uz šo jautājumu, mums jāiesniedzas tālu pagātnē, kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos.

Pētnieki noskaidrojuši, ka nostāsti par Jēzus bērnību cēlušies no apokrifiska teiksmu kopojuma, kurš radies pirms 5. gadsimta un, starp citu, ietver arī budistu un persiešu leģendas.

Izmantojot šo teiksmu kopojumu, radušies divi apo­krifi: «Bērnības armēņu grāmata» un «Bērnības arābu grāmata». Tieši armēņu versija ļauj mums uzzināt, ka «gudrie vīri no austrumu zemes» bijuši persiešu ķēniņi, un sniedz arī viņu vārdus. «Un tad tā kunga eņģelis traucās uz persiešu zemi, lai ķēniņiem — zintniekiem liktu doties ceļā un godināt jaunpiedzimušo bērnu. Un deviņus mēnešus ilgi viņi sekoja zvaigznei, līdz ieradās tajā brīdī, kad jaunava bija kļuvusi par māti. Tajos lai­kos Persijas ķēniņvalsts ar savu varenību un uzvarām pacēlās pāri visām austrumu zemēm. Bet šie trīs zint­nieki bija trīs brāļi: pirmais, vārdā Melkons, valdīja pār persiešiem, otrs, vārdā Baltasārs, valdīja pār indiešiem, bet trešais, vārdā Kaspars, valdīja pār arābiem.» Piebil­dīsim šeit, ka Melkonu eiropiešu tradīcija pārvērta par Melhioru.

Armēņu apokrifa autors, paaugstinādams zintniekus par ķēniņiem, neapšaubāmi darījis to Vecās derības rak­stu, jo sevišķi 72. psalma, ietekmē. Sī skaistā reliģiskā himna, kuru esot sacerējis pats ķēniņš Dāvids, runā par visu to labo, ko tautai nesīs viņa nākamības dēls, kāds pēc kristiešu pārliecības bija Jēzus Kristus.

«Dievs, nodod savu  tiesu ķēniņam un savu tiesas spriešanu ķēniņa dēlam,

Lai viņš tiesā tavu tautu taisnībā un tavus mazos ļau­dis pēc tiesas,

Lai kalni nes tautai mieru un pakalni taisnību!

Lai viņš nes tiesu tautas bēdīgiem, gādā taisnību na­badzīgiem, lai viņš samaļ apspiedējus!

Lai viņš dzīvo tik ilgi, kamēr saule spīd un mēness pastāv, no paaudzes uz paaudzi!

Lai viņš nolaižas lejup kā lietus uz zāli, kā lietus gāze, kas zemi slacina!

Lai viņa laikā zied taisnība un pastāv liels miers, kamēr mēness vairs nebūs!