Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

Žokļus kustinādams, Finkedīns pacēla topošo naža spalu ziemeļbrieža apakšstilba gabalu ar gropi, kur iestiprināt krama šķēpeles.

-   Vai tev nešķiet, viņš jautāja, ka tieši to dvēseļ­ēdāji grib panākt?

Vadonis pacēla galvu, un viņa zilās acis bija tik skadras, ka Toraks nolaida skatienu.

-   Pagājušajā ziemā, pēc tam kad tu biji pieveicis lāci, es aizliedzu ārpus ģints par to runāt. Tu to zini.

Toraks pamāja ar galvu.

-   Tāpēc vienīgais, ko dvēseļēdāji zina, ir tas, ka Mežā kādam piemīt spēks. Tiem nav jausmas kuram.

Uz brīdi viņš apklusa un tad turpināja:

-   Viņi nezina, kuram, Torak. Tie nepazīst arī šā spēka iedabu. Arī mēs to nepazīstam.

Zēnam aizrāvās elpa. Finkedīna vārdi saskanēja ar to, ko mirstot bija teicis tētis: "Visu mūžu esmu tevi turējis savrup… Izvairies no cilvēkiem, Torak! Ja vien tie uzzi­nās, ko tu spēj…"

Bet ko viņš spēj? Kādu laiku zēns lēsa, ka tēvs ir domā­jis viņa prasmi sarunāties ar vilkiem, taču no Finkedīna vārdiem izrietēja, ka tas ir kaut kas vairāk.

-    Sērga, Kraukļu vadonis sacīja, varbūt ir dvēseļēdāju viltība, lai izvilinātu tevi atklātā vietā.

-    Bet, ja tas patiešām tā arī būtu, es nevaru sēdēt, rokas klēpī salicis. Man jāpalīdz Oslakam. Es nespēju no­skatīties, kā viņš mokās.

Skarbā seja atmaiga.

-    Zinu. Es arī ne.

Kamēr Finkedīns iestiprināja krama šķēpeles kaulā un Toraks vērās pāri upei, valdīja klusums. Saule bija pacē­lusies virs koku galotnēm, un ūdens mirgoja. Pašķielējis uz sāniem, Toraks pretējā krastā pamanīja gārni; putns brida ūdenī pēc lašu atliekām.

Asmens nāca gatavs: tas bija apmēram plaukstas ga­rumā un tik robains un ass kā āmrijas žoklis. Darba noslēgumā Finkedīns ap rokturi aptina priedes saknes sloksnīti, lai nazi varētu ērti satvert un nesaltu roka.

-    Nu, viņš teica. Rādi šurp savu nazi!

Toraks sarauca uzacis.

-    Ko?

-    Tu dzirdēji. Rādi nu!

Puisis apmulsis izvilka tēva doto nazi no maksts un pasniedza to vadonim.

Skaists, lapas veidā izgatavots zila slāņakmens as­mens ar aļņa cīpslām bija iesiets briežraga spalā. Tētis bija viņam stāstījis, ka asmens ir Roņu ģints darinājums. Vecmāmiņa nākusi no Roņiem un, kad tēvs kļuvis par vīru, atdevusi to viņam; rokturi esot pielicis viņš pats. Kad tēvs gulēja uz miršanu, viņš nazi atdeva Torakam. Dēls ar to ļoti lepojās.

Taču, kad Kraukļu vadonis paņēma nazi, viņš papu­rināja galvu.

-   Zēnam pārāk smags. Tas ir burvju nazis, kas domāts ritiem. Viņš allaž bija tik nevērīgs pret šādām lietām.

Finkedīns atdeva puisim nazi.

Toraks gaidīja, ka vīrs vēl kaut ko teiks, taču tas cieta klusu. Tā vietā viņš pārlika jauno nazi pār rādītājpirkstu un, vērtējoši lūkodamies, to pasvārstīja augšup lejup. Asmens gulēja līmeniski, jo bija teicami nolīdzsvarots.

"Skaists," nosprieda Toraks.

Kraukļu vadonis pasvieda nazi gaisā, noķēra aiz as­mens un sniedza to Torakam.

-   Ņem. Es to taisīju tev.

Pēc īsa apmulsuma mirkļa zēns paņēma tuteni.

Finkedīns spēji apklusināja Toraka pateicības vār­dus.

-   Kopš šā brīža, viņš teica, atspiezdamies pret nūju un pieceldamies kājās, glabā tēva nazi labi noslēptu. Mātes zāļu ragu arī. Ja kāds jautā par taviem vecākiem, neko nestāsti.

-   Es nesaprotu, Toraks sacīja.

Taču Finkedīns neklausījās. Viņš jau devās projām, vērodams upi.

Sargādamies no spilgtās saules, zēns pielika plaukstu pie acīm, taču ņirbošajos viļņos neko daudz nevarēja sa­skatīt. Tikai gārni viņā krastā un bluķi, kas upes vidū slīdēja lejup pa straumi.

Apmetnē sāka vaimanāt sievietes: nevaldāmās skaņas, kas pacēlās virs krācēm, stindzināja Torakam asinis dzīs­lās.

Vīri un sievas skrēja lejup pa taku.

Toraks noelsās.

Tas nebija bluķis, kas peldēja pa straumi.

Tas bija Oslaks.

SESTĀ NODALA

5

Oslakam nebija nekādu izredžu palikt dzīvam. Viņš bija pārgrauzis saites, izlavījies no vājinieku būdas un uz­rāpies Aizbildņa klintī. No turienes viņš bija meties lejā.

Droši vien Oslaks bija beigts jau pēc kritiena. Vismaz Toraks tā cerēja. Doma, ka nelaimīgais samalts krācēs, bija neciešama.

Kad nelaiķi ienesa nometnē, tā grima klusumā. Vedna bija mitējusies vaimanāt un ar pārakmeņojušos seju no­raudzījās, kā tuvojas nestuves ar līķi. Ikviens uzmanījās, lai nepieskartos tam ar kailām rokām. Neviens negribēja sadusmot mirušā dvēseles, kas joprojām klīda nometnē.

Kad nestuves bija noliktas pie Oslaka būdas, blakus tām notupās Seiuna, kura ar ādas sloksnītē ievīstītu pirkstu ar sarkanu okeru uz nekustīgā ķermeņa uzzieda nāves zīmes, lai palīdzētu dvēselēm turēties kopā ceļojuma laikā.

Drīz Kraukļi savu biedru aiznesīs uz Mežu. Ir ļoti svarīgi, ka tas tiek izdarīts pēc iespējas ātrāk, lai garam nerastos kārdinājums palikt apmetnē.

Finkedīns stāvēja atstatus: izskatījās, ka sejai viņš uz­licis granīta masku. Pavēlēdams pastiprināti uzraudzīt Beru un izvākt no Oslaka būdas tā iedzīvi, kuru pēc tam vajadzēja sadedzināt ugunskurā, viņš neizrādīja nekā­das jūtas. Taču Toraks redzēja, ka vadonim nav viegli. Finkedīns bija solījis Oslakam, ka tas būs drošībā. Viņš nevarēja sev piedot nolaidību. Tā bija viņa vaina.

Un Toraks jutās līdzīgi.