Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

Lai valdītu Mežā…

To taču nespēj neviens. Neviens nespēj pakļaut kokus vai aizliegt zvēriem un zivīm sekot mūžsenajiem mēness ritmiem. Neviens nevar medniekiem norādīt, kur me­dīt.

Kad zēns beidzot iemiga, viņa sapņi bija rēgaini. No bailēm stīvs viņš bija pieplacis tumšai kalna nogāzei, jo pretim rāpoja dvēseļēdājs bez sejas. Toraks līda atpakaļ. Roka sataustīja kaut ko mīkstu un zvīņainu, kas locī­

jās un koda. Viņš mēģināja skriet. Koku saknes pinās ap potītēm kā lipīgi gliemji. Spārnotas ēnas šāvās lejup ar griezīgu švīkstoņu. Virs viņa lidinājās dvēseļēdāji, un to ļaunums zēnu dedzināja kā liesma.

Viņš pamodās.

Lēca saule. Meža elpa ietina kokus miglā. Toraks zi­nāja, kas viņam darāms.

-    Vai Oslaks jūtas kaut drusku labāk? izgājis no mītnes, viņš jautāja Vednai.

-   Nenieka, sieviete atbildēja. Viņas acis bija sarkanas un skatiens, kuru tā uzmeta Torakam, nelaipns.

-   Man jārunā ar Finkedīnu, viņš teica. Vai esi viņu manījusi?

-   Viņš ir lejā pie upes. Bet liec Finkedīnu mierā.

Toraks Vednas teikto neņēma vērā.

Nometnē visi jau rosījās. Vīri un sievas laipoja pa klūgu pinumu ar žebērkļiem rokās, kamēr citi kurināja ugunskurus, lai pagatavotu dienišķo maltīti. Kaut kur tā­lāk pret akmeni klaudzēja āmurs. Ikviens centās nedomāt par Oslaku un Beru, kas sasieti gulēja slimnieku būdā.

Toraks gar upes malu gāja tālāk lejup pa straumi: aiz krācēm, kur taka meta līkumu, viņu no apmetnes neva­rēja redzēt. Šeit upe bija mierīgāka un dziļajā, zaļganajā straumē laši šaudījās kā sudraba bultas.

Finkedīns sēdēja uz laukakmens upes krastā un tai­sīja nazi. Darbarīki bija viņam blakus: akmens āmuri, kalti un trauks ar melniem, vārītiem priežu sveķiem. Pie viņa kājām sūnās gulēja neliela kaudzīte ar bezgala asām akmens šķēpelēm. Kad Toraks tuvojās Finkedīnam, viņa sirds sāka dauzīties stiprāk. Viņš apbrīnoja Kraukļu vadoni, bet mazliet arī baidījās no tā. Pēc tam kad tika nogalināts tētis, Finkedīns bija viņu pieņēmis ģintī, taču nekad nebija piedāvājies kļūt par audžutēvu. No viņa dvesa vēsums, it kā viņš būtu nolēmis Toraku turēt pa gabalu.

Zēns stāvēja krastā, sažņaudzis dūres.

-    Man ar tevi jārunā, viņš teica.

-    Tad runā, nepaceldams skatienu, sacīja Finke­dīns.

Toraks norija siekalas.

-    Dvēseļēdāji. Tie atsūtījuši sērgu. Mans liktenis ir pret viņiem cīnīties. Un to es tagad gatavojos darīt.

Finkedīns turpināja pētīt apaļu, dzeltenbrūnu dū­res lieluma akmeni. Tā bija "jūras ola" retums Mežā. Kraukļi ieročus izgatavoja pārsvarā no slānekļa, briežu ragiem un kauliem, jo krams "jūras olu" veidā bija at­rodams vienīgi piekrastē, kur piejūras ģinšu pārstāvji to mainīja pret ragiem un lašu ādām.

Toraks vīlies mēģināja vēlreiz.

-    Man tie jāaptur. Tam jādara gals.

-   Kā? Finkedīns jautāja. Tu nezini, kur viņus mek­lēt. Mēs neviens to nezinām.

Viņš paklaudzināja "jūras olu" ar akmens āmuru un ieklausījās skaņā, lai noskaidrotu, vai krams nav ieplīsis.

Toraks sarāvās. Šī skaņa izraisīja sāpīgas atmiņas. Viņš ar šo skaņu bija uzaudzis, jo tētis dauzīja kramu pret kramu, lai uzšķiltu uguni. Toreiz tā Torakam lika justies drošībā. Kā viņš gan kļūdījās!

-   Rena man stāstīja, ka briesmīgas sērgas ir plosījušās arī senatnē, Toraks sacīja. Taču pret tām esot bijušas zāles. Tad varbūt…

-   To jau es centos noskaidrot visu nakti, Finkedīns teica. Klīst runas, ka viens no Dziļā meža burvjiem zinot, kā tās pagatavot.

-    Kas viņš ir!? Toraks iesaucās. Kā mēs varam

»

tās dabūt?

Ģints vadonis pamatīgi ieblieza pa "jūras olu", un tai nolūza viens gals. Krama gabala iekšpuse bija tumša me­dus krāsā, ar spilgti sarkanām dzīslām caurvīta.

-   Ne tik strauji, viņš teica Torakam. Vispirms ap­domājies. Nepacietība var tevi nogalināt.

Toraks nogūlās krastmalā un sāka plūkāt zāli.

Finkedīns ar mazu briežraga vālīti no krama dauzīja nost šķēpeles, ar rūpīgi aprēķinātu sitiena spēku un slī­pumu prasmīgi izveidodams tās vēlamajā lielumā. "Tuk, tuk!" klaudzēja āmurs, stāstīdams Torakam, ka jāpa­gaida.

Beidzot Finkedīns sāka runāt:

-    Naktī smailītē pie mums atīrās sieviete no Ūdru ģints. Divi no viņiem ir slimi.

Torakam kļuva auksti. Ūdri dzīvoja tālu austrumos Cirvjezera krastos.

-  Tas nozīmē, ka slimība ir visur, viņš teica. Man jādo­das uz Dziļo mežu. Ja vien ir kaut niecīgākā iespēja…

Ģints vadonis nopūtās.

-   Kuru gan tu varētu sūtīt? zēns vaicāja. Tu esi va­jadzīgs šeit. Seiuna ceļojumam ir par vecu. Visi ir aizņemti darbā vai nu pieskata slimniekus, vai iet medībās, vai arī ķer lašus.

Finkedīns sameklēja briežraga kaltu īkšķa garumā un ar piesardzīgām apļveida kustībām uzasināja krama ga­baliņus.

-   Cilvēki, kuri dzīvo Dziļajā mežā, ar mums ne labprāt ielaižas. Kāpēc, tavuprāt, viņi gribēs palīdzēt?

-   Tāpēc jau jāiet man! Toraks uzstāja. Mana māte bija no Staltbriežu ģints. Es esmu viņu asinsradinieks, un mani viņi uzklausīs!

Taču savu māti, kura nomira neilgi pēc tam, kad pie­dzima Toraks, viņš nekad nebija tā īsti redzējis, un puisis centās izskatīties pārliecinātāks, nekā patiesībā jutās.