Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

Oslaks sarāvās un lāva Finkedīnam sevi aizvest uz krastu, kur vīri to satvēra un nogāza zemē. Viņš izskatījās tik apmulsis, it kā nezinātu, kā šajā vietā nokļuvis.

Toraks atrada ceļu pār braslu, nometa žebērkli smiltīs un nodrebēja.

-   Vai ar tevi viss kārtībā? jautāja Rena.

Viņas spilgti sarkanie mati bija slapji no šļakatām un seja tik bāla, ka ģints piederības zīmju tetovējumi uz vai­giem izskatījās kā trīs tumšas svītras.

Toraks pamāja ar galvu. Un zināja, ka nav Renu pie­muļķojis.

Tālāk krastmalā Finkedīns sarunājās ar Seiunu, kas bija norāpusies no Aizbildņa klints.

-    Kas šim kaiš? vadonis vaicāja, kad apkārt abiem bija salasījusies visa ģints.

Kraukļu burve grozīja galvu.

-   Viņam iekšā cīnās dvēseles.

-    Tad jau tas ir kāds trakuma paveids? Finkedīns gribēja zināt.

-   Varbūt, atbildēja Seiuna. Tikai es ar tādu nekad agrāk neesmu sastapusies.

-    Es gan, Toraks metās starpā.

Viņš steigšus izstāstīja par mednieku no Mežakuiļu ģints.

Kamēr burve klausījās, viņas seja sadrūma. Ģintī viņa bija visvecākā ar daudzām ziemām uz pleciem. Gadi ne­bija viņu žēlojuši matus izbalinājuši kā vecu kaulu, un viņa drīzāk izskatījās pēc kraukļa, nevis pēc sievietes.

-    Es izzīlēju to ar kauliem, burve noķērcās. Vēs­tījumu: "Tas tuvojas."

-    Man ir vēl kas sakāms, teica Rena. Kad biju medībās, es satiku dažus ļaudis no Vītolu ģints. Viens esot slims arī pie viņiem. Čūlas. Plānprātība. Šausmīgas bailes.

Kad Rena pagriezās pret Seiunu, meitenes acis bija melnas kā akači.

-   Vītolu ģints burvis sūta jums ziņu. Arī viņš ir zīlējis ar kauliem. Un pirms trim dienām tie nemitīgi vēstījuši par kādu nelaimi: "Tas tuvojas…"

Cilvēki ar rokām gaisā rakstīja zīmes, lai atvairītu ļau­numu. Citi pieskārās ģints svētumam gludajām, mel­najām kraukļa spalvām, kas bija piešūtas pie viņu kam­zoļiem.

Etāns, kaislīgs, jauns mednieks, ar mulsumu sejā pa­spēra soli uz priekšu.

-    Pārbaudīdams lamatas, es atstāju uz kalna Beru. Viņai uz rokām bija čūlas. Tādas pašas kā Oslakam. Es laikam izdarīju kļūdu, vai ne?

Finkedīns grozīja galvu. Viņš braucīja savu tumši sar­kano bārdu, un viņa seja bija noslēpumaina, taču Toraks redzēja, ka ģints vadoņa domas šaudās kā negudras.

Kraukļu vadonis nekavējās dot pavēles.

-    Tull, Etan! Paņemiet dažus vīrus un tālāk no ap­metnes liepu birzī uzceliet būdu. Aizvediet turp Oslaku un sargājiet, lai neaizmūk. Vedna, netuvojies viņam. Man žēl, taču citas izejas nav.

Viņš pagriezās pret Seiunu, un ģints vadoņa zilās acis kvēloja.

-   Pusnaktī. Veiksim ļaunuma izdzīšanas ritus. Tev jā­izdomā, kas ar viņu atgadījies.

CETURTĀ NODALA

Burves mācekle paņēma sumbra raga lāpstiņu un ugunskurā sagrāba karstus pelnus. Vēl kūpošus viņa tos iebēra savā kailajā plaukstā.

Toraks noelsās.

Rena pat nesaviebās.

Pie viņas kājām putekļos kārpījās Oslaks, taču virves bija stipras. Vīrs bija piesaistīts zirgādas nestuvēm un gaidīja burvestību nobeigumu. Bera zintis uz savas ādas bija jau izbaudījusi un tagad vārtījās slimnieku mītnē, kur brēca, juzdamās slimāka nekā jelkad.

Kraukļu burve kopā ar mācekli bija izmēģinājusi visu. Lai izdzītu apsēstību, viņa bija apziedusi slimnieku mē­les ar dubļiem. Viņa bija sējusi makšķerāķus pie saviem pirkstiem un ieslīgusi transā, lai ar pirkstiem noķertu nelaimīgo noklīdušās dvēseles. Viņa tos bija kvēpinājusi paegļu dūmos, lai padzītu slimības tārpus. Viss velti.

Patlaban Seiuna gatavojās noslēguma ritiem un Kraukļi stāvēja klusēdami. Liesmu atblāzma lēkāja uz viņu sa­trauktajām sejām.

Nakts bija karsta un skaidra, un augstu pāri Mežam slīdēja mēness sirpis. Vējš bija nostājis, un gaiss pilns skaņu. Tikko dzirdama kūpinātavu zārdu čīkstēšana. Aizā ķērca kraukļi. Trakoja krāces.

Pacēlusi kaulainās rokas pret mēnesi, burve spēra soli uz nestuvju pusi. Vienā rokā viņa bija satvērusi savu amuletu, bet otrā sarkana krama bultu.

Toraks uzmeta skatienu burves māceklei, kuras seja viscaur bija notriepta ar upes māliem. Viņu vairs neva­rēja pazīt.

-   Lai uguns attīra paša dvēseli… Seiuna daudzināja, riņķodama ap nestuvēm.

Rena uzbēra pelnus uz nelaimīgā vīrieša krūtīm.

-    Lai uguns attīra pasaules dvēseli!

Rena uztriepa pelnus sirdzēja pierei.

-    Sadedz, slimība, sadedz!

Oslaks ārprātā kliedza un nošķieda burvi ar asiņainām putām, kas vēlās tam pār lūpām.

Izbaiļu čala pāršalca ģinti. Burvestībām nebija panā­kumu.

Toraks aizturēja elpu. Aiz viņa norimis stāvēja Mežs. Pat apšu lapas bija mitējušās drebēt, jo gaidīja iznā­kumu.

Viņš redzēja, kā Seiuna pieliek bultu pie Oslaka krū­tīm un zīmē uz tām spirāli.

-    Nāc, slimība! viņa ķērca. Ārā no galvas, nāc kaulā. Ārā no kaula, nāc miesā…

Pēkšņi Toraks sāpēs saķēra vēderu. Kamēr burve skai­tīja lūgsnu, viņam iekšā kaut kas iedūrās.

Viņa lēnām zīmēja spirāli uz Oslaka krūtīm.

-    Ārā no mīkstumiem, nāc ādā. Ārā no ādas, nāc bultā…

Atkal sāpes it kā viņas vārdi grieztu uz āru Toraka iekšas. "Vai tā ir sērga," Toraks prātoja. "Vai tā tas sā­kas?"

Spēcīga roka satvēra viņa plecus. Aiz puiša stāvēja Finkedīns, kas vēroja burvi.