Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

Ārā no bultas, pieceldamās sauca Seiuna, prom ugunī!

Viņa iegremdēja bultu kvēlojošajās oglēs.

No tām pret debesīm pacēlās zaļas liesmas.

Oslaks kliedza.

Kraukli iešņācās. » )

Seiuna nolaida rokas.

Burvestības nebija izdevušās.

Toraks no jauna saķēra vēderu un cīnījās pret ģīboņa lēkmi.

Pēkšņi ugunskura gaismā pavīdēja tumšs apveids. Tas bija ģints aizbildnis, kas lidoja tieši viņam virsū. Toraks centās izvairīties, taču viņu bija cieši satvēris Finkedīns. Pēdējā mirklī krauklis pašāvās sāņus. Tas bija nikns: viņa ģintij draudēja briesmas. Toraks nespēja saprast, kāpēc tas lidoja virsū tieši viņam.

Viņš mēģināja ieskatīties acīs Rēnai, taču tā bija no­metusies ceļos un mēģināja izprast zīmes, kuras, putekļos kārpīdamies, bija atstājis Oslaks.

Izlocījies no Finkedīna satvēriena, Toraks metās skriet starp pārsteigtajiem skatītājiem prom no apmetnes iekšā Mežā.

Viņš sasniedza mēnesgaismas apspīdētu klajumu un, zaudējis spēkus, apsēdās, atbalstījies pret oša stumbru. Atkal uznāca nelāgais reibonis. Viņš pieslējās kājās un sāka rīstīties.

Kaut kur tālumā iebrēcās pūce.

Toraks pacēla galvu un caur tumšo oša lapotni ierau­dzīja mirgojam aukstas zvaigznes. Saķēris galvu, viņš no­slīdēja zemē. Reibonis bija mitējies, taču viņš vēl aizvien trīcēja. Viņš jutās pārbiedēts un vientuļš. Viņš pat neva­rēja aprunāties ar Renu. Rena bija viņa labākā draudzene, bet vienlaikus arī burves mācekle. Viņai tas nav jāzina. Nevienam nav jāzina. Ja viņš ir slims, viņš labāk nomirs viens pats Mežā, nevis pieslokšņots nestuvēm.

Pēkšņi Toraku pārņēma briesmīgas aizdomas. "Kāds ēd manas dvēseles," bija sacījis Oslaks. Vai tie bija jukušā murgi, vai arī tur slēpās kāds patiesības grauds?

Aizvēris acis, zēns klausījās naktī. Netālu vīteroja mel­nais strazds. Brikšņos aizsmakuši čiepstēja sarkanrīklītes mazuļi.

Visu savu dzīvi Toraks bija aizvadījis, kopā ar tēvu klejojot pa kalniem un lejām, turēdamies tālāk no ģintīm. Meža iemītnieki bija viņa draugi. Viņš neilgojās pēc cilvē­kiem. Dzīvot pie Kraukļiem bija grūti. Tik daudz seju. Tik maz laika pabūt vienatnē. Toraks tiem nebija piederīgs. Tas bija pavisam citādi, nekā dzīvot kopā ar tēti.

Viņam tik ļoti pietrūka Vilka.

Pēc tam kad tētis aizgāja bojā, Toraks atrada vilku mazuli. Divus mēnešus viņi Mežā kopā medīja un sasta­pās ar visdažādākajiem pārbaudījumiem. Dažreiz Vilks, kā jau kucēns, bikstīja ar purnu visu, kas gadījās ceļā. Citkārt tas kļuva par ceļvedi, kura dzintarkrāsas acīs mir­dzēja dīvaina pārliecība. Un vienmēr viņš bija barabiedrs. Dzīvot bez Vilka bija tik sāpīgi.

Bieži vien Toraks domāja, ka jāiet draugu meklēt; taču dziļi zemapziņā viņš saprata, ka nekad vairs nebūs lemts doties uz Kalnu. Tā jau savā parastajā atklātībā teica arī Rena:

-   Pagājušajā ziemā bija citādi. Bet tagad? Nē, Torak, nedomāju gan.

-    To es zinu, viņš iebilda, bet, ja es turpināšu gaudot, varbūt Vilks atradīs mani.

Pa sešiem mēnešiem tas nebija noticis. Toraks bija mēģinājis sev iestāstīt, ka tā ir laba zīme: tas liecināja par to, ka Vilks savā jaunajā barā ir laimīgs. Taču nezin kāpēc šī doma sāpēja visvairāk. Vai Vilks viņu aizmirsis?

No tālienes ar vēju atplūda neskaidras skaņas.

Toraks apsēdās.

Tas bija vilku bars. Vilki gaudodami priecājās par me­dījumu.

Zēns aizmirsa par nelabumu viņš aizmirsa visu -, jo vilku dziesma plūda viņam pāri kā upe.

Viņš dzirdēja zemās, skaļās bara vadoņu balsis, ku­rām klusāk piebalsoja pārējie vilki, kas tiem bijīgi lēkāja apkārt, un vilku mazuļu nedrošo iekaukšanos, jo arī tie gribēja piedalīties kopīgajās dzīrēs. Taču kāda balss, pēc kuras Toraks tik ļoti ilgojās, nebija dzirdama.

To jau viņš bija gaidījis. Vilks viņa Vilks kopā ar baru dzīvoja tālu ziemeļos. Vilki, kurus viņš dzirdēja patlaban, atradās vairāk uz austrumiem kalnos, kas robežojās ar Dziļo mežu.

Tomēr Toraks gribēja mēģināt. Aizvēris acis, viņš pie­lika plaukstas pie mutes un nogaudoja sveicienu.

Vilku balsis tūdaļ pieklusa.

"Kur tu medī, vientuļniek?" atskanēja ass un skarbs galvenās vilcenes kauciens.

"Daudz skrējienu attālumā no tevis," atbildēja Toraks. "Saki man, vai arī tavos medību laukos plosās sērga?"

Viņš nezināja, vai ir pietiekami skaidri izteicies, jo iz­klausījās, ka vilki nav sapratuši.

"Mūsu medību lauki ir lieliski!" tie aizvainoti iegau­dojās. "Vislabākie visā Mežā."

Patiesi, Toraks necerēja, ka tiks saprasts. Viņa vilku valodas zināšanas nebija izcilas un prasme izteikties vēl vājāka. "Un tomēr," viņš, sirdij sažņaudzoties, nodomāja, "mans Vilks būtu sapratis."

Pēkšņi vilku dziesma mitējās.

Toraks atvēra acis. Viņš vēl aizvien atradās turpat mēness apspīdētajā laucē starp tumšām papardēm un spokainām vīgriezēm. Šķiet, ka viņš bija pamodies no miega.

Kļuva dzirdamas klusas spārnu vēdas, un pagriezies viņš ieraudzīja dzeguzi, kas bija apmetusies uz siekstas un pētīja Toraku ar dzeltenīgu aci.

Zēns atcerējās Oslaka ņirgāšanos. "Tu neesi mūsē­jais! Tu esi dzeguzēns." Jukušā murgi, taču tajos slēpās daļa patiesības. Dzeguze iekliedzās un aizlidoja. Kaut kas putnu bija nobaidījis.