Golema acs

Vaitvelas jaunkundze pamāja. Viņa palūkojās uz Netenjelu, un, par spīti zēna apbrīnai un cieņai pret meistari, par spīti gadiem, ko viņš bija nodzīvojis viņas mājā, jaunais burvis juta, ka Džesika skatās uz viņu atsvešināti, it kā no liela attāluma. It kā vanags no liela augstuma vērotu mazu trusīti, prātodams, vai vērts to saplosīt. Pēkšņi Netenjels skaudri apzinājās savu jaunību un ievainojamību blakus viņas spēkam.

Mums nav daudz laika, meistare teica. Tevis paša labā es ceru, ka tev pie rokas ir spēcīgs dēmons.

10 bartimajs

Es, protams, mēģināju pretoties. Kā parasti.

Iztērēju gandrīz vai visu enerģiju, lai pretotos saiknēm, kas mani vilka pie zemes, bet Izsaukšanas vārdi bija pārāk spēcīgi; katra zilbe kā harpūna ieurbās manā būtībā, velkot mani prom. Trīs īsas sekundes Citas pasaules gravitācijas spēks palīdzēja man noturēties, bet tad tā atbalsts vājinājās un es tiku atrauts kā bērns no mātes krūts.

Pēkšņi mana būtība tika saspiesta, tad izstiepta nebeidzamā garumā un pēc brīža ierauta pazīstamā un nīstā pentakla ietvaros.

Kur, sekojot neatminamam likumam, man bija jāmateriali­zējas.

Nebeidzamās iespējas… par ko lai pārvēršos? Jutu, ka Izsauk­šanas vārdi ir spēcīgi, tātad nezināmais burvis bija pieredzējis un viņu diez vai varēs nobiedēt ar rēcošu nezvēru vai zirnekļa tīklos ietītu lodi. Tāpēc izvēlējos elegantu, saistošu tēlu, lai pār­steigtu sagūstītāju ar savu neizmērojamo gudrību.

Tas bija īsts meistardarbs, ja atļauts teikt. Liels, pērļaini mir­dzošs ziepju burbulis, kas griezās gaisā, izplatot saldas smaržas un attālu, ēterisku mūziku, ko spēlēja arfas un vijoles. Burbulī sēdēja skaista meitene [8] [1] Viņa līdzinājās vienai no Vestas priesterienēm, ko es biju saticis Romā, meitenei ar patiešām brīviem uzskatiem. Jūlija mēdza aizlavīties no Mūžī­gās uguns sargāšanas, lai slēgtu derības Circus Maximus. Viņai, protams, nebija briļļu. Es tās uzliku, lai seja izskatītos cienījamāka. Sauciet to par mākslinieka interpretāciju. ar apaļām brillītēm uz deguna, mierīgi veroties apkārt.

Un pēkšņi izdvesa niknu kliedzienu:

-Tu!

-   Pagaidi, Bartimaj…

-   Tu! Ēteriskā mūzika ar nepatīkamu šņākoņu apklusa; saldās smaržas kļuva sīvas. Skaistās meitenes seja piesarka, acis izspiedās gluži kā ceptas olas un briļļu stikli saplaisāja. Rožai­nās lūpas pavērās, atklājot asus, dzeltenus zobus, kas niknumā šņirkstēja. Burbulī dejoja liesmas, un tas griezās tik ātri, it kā gatavotos uzsprāgt. Gaiss tam apkārt zumēja.

-   Paklausies…

-   Mums bija vienošanās! Mēs izteicām zvērestu!

-   Nē, stingri ņemot, tā nav taisnība…

-   Nē? Vai tu tik drīz to esi aizmirsis? Tas taču ir drīz, vai ne? Es Citā pasaulē esmu nedaudz zaudējis laika izjūtu, bet tu izskaties gandrīz tāds pats kā toreiz. Tu joprojām esi bērns!

Viņš izslējās. Es esmu nozīmīgs valdības loceklis…

-   Tu pat vēl neskujies! Cik ilgs laiks ir pagājis divi gadi, varbūt trīs?

-   Divi gadi un astoņi mēneši.

-   Tātad tev ir četrpadsmit. Un tu jau atkal mani izsauc.

-  Jā, bet pagaidi es toreiz neko nezvērēju, vienkārši atlaidu tevi. Es nekad neteicu…

-   …ka nesauksi mani atpakaļ? Tas bija jāsaprot bez vārdiem! Es aizmirstu tavu vārdu, tu aizmirsti manējo. Vienošanās. Bet tagad… Meitenes seja bija pārvērtusies tai bija augsta, plata piere, izliekts deguns un sarkanas acis viņa pastiepa nagotu ķepu un iemeta brilles mutē, kur asie zobi tās samala pulverī.

Zēns pacēla roku. Beidz muļķoties un paklausies manī!

-   Paklausīties tevī? Kāpēc lai es to darītu? Es vēl neesmu aizmirsis tās sāpes, ko tu man nodarīji pagājušoreiz! Zini, es gaidīju uz mazliet ilgāku atkopšanās laiku nekā divi gadi…

-   Divi gadi un astoņi mēneši.

-   …divi cilvēka mūža gadi, lai atkoptos no traumas pēc tikša­nās ar tevi! Protams, es zināju, ka kādudien viens idiots ar spiču cepuri atkal mani izsauks, bet es nekad nedomāju, ka tas būs tas pats idiots, kas pagājušoreiz!

Zēns uzmeta lūpu. Man nav spicas cepures!

-   Tu esi muļķis! Es zinu tavu īsto vārdu, un tu pretēji manai gribai atsauc mani uz šo pasauli. Nu, tas ir labi, jo es tūlīt pat izkliegšu to no visiem jumtiem…

-   Nē! Tu zvērēji…

-   Mans zvērests ir pabeigts, atcelts, anulēts, aizmirsts uz visiem laikiem. Šajā spēlē ir vienādi noteikumi, sīkais. Meitene bija pazudusi, bet burbulī riņķoja spalvains, aszobains zvērs.

-  Ja tu man ļautu izskaidrot! Patiesībā es tev izdaru pakal­pojumu!

-   Pakalpojumu? Ak, tas noteikti būs nenovērtējams! Tas man jādzird!

-   Tādā gadījumā paklusē un ļauj man runāt!

-   Lai notiek! Sarunāts! Es klusēju.

-   Labi.

-   Būšu kluss kā kaps. Tavs kaps.

-   Tādā gadījumā…

-   Šaubos, vai tu varēsi nākt klajā ar kaut ko uzklausīšanas vērtu, jo…

-  Vai tu vienreiz aizvērsies! Burvis pacēla roku, un es sajutu nepatīkamu spiedienu uz burbuļa. Es apklusu.