Golema acs

-   Tāpēc, ka tagad tur gar visu austrumu krastu stiepjas smir­dīgas pilsētas. Dažas ir tikpat lielas kā Londona. Tur tā pro­blēma. Protams, ir saglabājušies arī plašie lauki, bet par tiem mēs necīnīsimies. Cīņa notiks pilsētās.

Vērsis izlikās, ka viņam pilnīgi vienalga. Tas mani ne drus­kas neuztrauc.

-   Nē? Vai tad tu labprātāk nestrādātu pie manis? Es varu tevi izsvītrot no karā iesaucamo saraksta. Tev pie manis būs jāpa­strādā noteikts laiks, tikai pāris nedēļu. Nedaudz izlūkošanas. Daudz drošāk nekā atklāts karš.

-   Izlūkošana? Tas skanēja aizvainojoši. Labāk izsauc kādu velnēnu!

-   Amerikāņiem ir ifrīti, tu jau zini…

Tas nu bija par traku. Izbeidz! es izsaucos. Es tikšu galā. Esmu izdzīvojis Al-Arišas kaujā un izbēdzis no Prāgas aplen­kuma. Atgādināšu, ka toreiz tu mani nepaglābi. Labāk saki, kā ir tev noteikti ir lielas nepatikšanas, citādi tu nemūžam nebūtu saucis mani atpakaļ. īpaši, ņemot vērā, ko es zinu, vai ne, Netij?

Uz brīdi likās, ka zēns no dusmām pārsprāgs, tomēr viņš savaldījās un dziļi izelpoja. Labi, viņš teica. Atzīstu. Pro­tams, es tevi neizsaucu, lai izdarītu tev pakalpojumu.

Vērsis izbolīja acis. Ak vai, kāds šokējošs atklājums!

-   Uz mani tiek izdarīts liels spiediens, jaunais burvis turpi­nāja. Man vajadzīgi rezultāti, turklāt ātri. Ja ne, viņš sakoda zobus, es varu lidot no valdības. Tici vai ne, es labprāt būtu izsaucis dēm… džinu ar labākām manierēm, bet man nav laika meklēt pienācīgu kandidatūru.

-   Tas beidzot izklausās pēc patiesības, es novilku. Ameri­kas kampaņa ir tīrās pasaciņas, vai ne? Mēģinājums iegūt manu pateicību. Re nu es neuzķēros. Man ir zināms tavs īstais vārds, un es to izmantošu. Ja tev ir kaut nedaudz smadzeņu, tu mani ātri atlaidīsi. Saruna pabeigta. Lai to uzsvērtu, vērsis pacēla purnu pret debesīm un sāka griezties ap savu asi.

Zēns aiz dusmām lēkāja. Nu izbeidz, Bartimaj!

-   Nē! Lūdzies, cik gribi, vērsis neklausās.

-   Es nelūdzos! Tagad viņš patiešām bija pārskaities. Tas nu gan bija skats! Klausies uzmanīgi, viņš nošņāca. Ja tu man nepalīdzēsi, es būšu pagalam. Varbūt tas tev neko neno­zīmē…

Vērsis, acis iepletis, paskatījās pār plecu. Kādas spējas! Tu lasi manas domas!

-   …bet šis varētu kaut ko nozīmēt. Amerikas kampaņa patie­šām notiks. Atzīšu, ka nav nekāda saraksta, bet, ja tu man nepalīdzēsi un es zaudēšu dzīvību, pirms nāves parūpēšos, lai tavs vārds tiktu ieteikts šim karam. Tad tu varēsi izkliegt manu vārdu, cik skaļi un daudz vien gribēsi. Es jau vairs nebūšu starp dzīvajiem. Tādas ir tavas iespējas, viņš teica, atkal sakrusto­dams rokas. Neliela izlūkošana vai atklāts karš. Izvēlies!

-   Vai tiešām?

Zēns smagi elpoja. Mati bija aizkrituši priekšā sejai. Jā. Nodod mani, un tu pats iesi bojā.

Vērsis pagriezās un uzmeta zēnam vērtējošu skatienu. Tais­nību sakot, neliela izlūkošana patiešām bija daudz jaukāka nekā iesaistīšanās karā kaujām ir nelāga mode vienmēr iziet no kontroles. Un, lai gan es biju nikns uz šo puiku, man jāatzīst, ka viņš bija daudz patīkamāks saimnieks nekā lielākā daļa burvju. Vai viņš joprojām bija patīkams, nevarēja zināt. Tā kā bija pagā­jis tik īss laiks, es spriedu, ka viņš vēl nav pilnībā samaitājies. Es atvēru burbuli un pabāzu ārā galvu. Šķiet, ka tu atkal esi uzvarējis, es klusi sacīju. Man nav izvēles.

Zēns noskurinājās. Vismaz ne pārāk lielas.

-   Tādā gadījumā, es turpināju, tu varētu man sniegt node­rīgu informāciju. Redzu, ka esi kāpis pa karjeras kāpnēm. Kur tu strādā?

-   Iekšlietu ministrijā.

-   Iekšlietu ministrijā? Vai tur nestrādāja nelaiķis Krūmložņa? vērsis sarauca uzacis. Zēns iet sava vecā meistara pēdās…

Netenjels iekoda lūpā. Tam nav nekāda sakara ar Krūmložņu.

, Varbūt kāds joprojām jūtas vainīgs viņa nāvē…*[1] Pateicoties virknei zādzību un blēdību, Netenjels pirms pāris gadiem bija aizsūtījis pie dieviem savu meistaru. Tolaik tas pamatīgi grauza viņa sirdsapziņu. Es gribēju noskaidrot, kā ir tagad.

Jaunais burvis nosarka. Muļķības! Tā ir tikai sakritība. Šo darbu man ieteica jaunā meistare.

-   Ak jā, protams. Trauslā Vaitvelas jaunkundze. Kāda bur­vīga būtne! [12] [1] To sauc par ironiju. Patiesībā Vaitvela ir īpaši riebīgs radījums. Gara un kaulaina, viņas locekļi izskatās kā sausi žagari. Brīnos, ka viņa neaizde­gas, kad sakrusto kājas vai rokas. Es iemēģināju roku jaunajā uzdevumā. Vai viņa tev ieteica arī ģērbšanās stilu? Kas tās par klauna biksēm? Tik ciešas un plānas, ka es caur tām varu saskatīt, kādas firmas apakšbikses tu valkā. Un tās piedurknes…

Netenjels aizsvilās. Krekls ir ļoti dārgs. Milānas zīds. Lieli piedurkņu atloki ir jaunākā mode.

-   Izskatās pēc tualetes plunžeriem. Es brīnos, ka caurvējā tevi nepūš atpakaļ. Kāpēc tev tās nenogriezt un neuzšūt vēl vienu uzvalku? Nebūs jau sliktāks par to, kas tev pašlaik mugurā. Vai arī uztaisi banti matiem.

Bija acīmredzams, ka ņirgāšanās par viņa izskatu zēnu aiz­kaitina vairāk nekā Krūmložņas pieminēšana. Prioritātes šo gadu laikā bija mainījušās. Netenjels veltīgi mēģināja saval­dīties, nervozi plūkādams piedurkņu atlokus un atglauzdams matus.