Golema acs

Anna norādīja uz sasisto roku. Kas noticis?

-   Ielaidos kautiņā, viņš novilka un iedzēra malku tējas. Vakarnakt Melnā> suņa krogā. Ar tā sauktās Vienkāršo ļaužu atbalsta grupas dalībniekiem. Mēģināju viņus ieinteresēt reālā rīcībā. Viņi bija pārbijušies un atteicās manī klausīties. Tad nu es noskaitos un pateicu visu, ko par šiem domāju. Izcēlās kau­tiņš. Nudien, sīkums!

-   Tu esi dumjš, Nik, Kitija novaidējās. Šādi nevar saver­vēt jaunus biedrus!

Jaunais vīrietis saviebās. Tev vajadzēja viņus dzirdēt. Viņi bija pārbijušies!

-   Gļēvuļi! Stenlijs skaļi iestrēba tēju.

-   Pārbijušies? Anna pārprasīja.

-         Nu, tu jau zini no dēmoniem, burvjiem, spiegiem, Izlūklodēm, burvestībām, policijas, aresta… bezcerīgi.

-   Nav nekāds brīnums, Kitija iebilda. Viņiem taču nepie­mīt mūsu spējas, vai ne?

Niks paraustīja plecus. Kas zina? Viņi pat negrib riskēt un uzzināt. Es izmetu ēsmu, pastāstīju par mūsu darbību pieminēju paklāju veikalu bet viņi tikai klusēja un dzēra alu. Neviens negrib iesaistīties. Vīrietis nikni nosvieda tējas krūzi uz letes.

-   Kaut nu šefs ātrāk atgrieztos, Freds novilka. Viņš pateiktu, ko mums darīt.

Kitija atkal noskaitās. Neviens nevēlas iesaistīties tādā padarīšanā kā paklāju dedzināšana! Tas ir muļķīgi un bīstami, turklāt kaitē vienkāršajiem ļaudīm gluži tāpat kā burvjiem. Tur jau tā lieta, Nik: mums jāparāda, ka darām kaut ko nozī­mīgu, ne tikai spridzinām un dedzinām! Jāparāda, ka mums ir mērķis.

-   Paklausies tikai, Stenlijs novaikstījās. Kitija kļūst romantiska.

-   Paklausies, mazais murmuli…

Anna pieskandināja ar krūzīti pie stikla letes. Viņa skatījās uz veikala durvīm. Visi pārējie, pat nepalūkodamies tajā vir­zienā, izklīda pa veikalu. Kitija aizgāja aiz letes, Niks atgriezās dibentelpā, Freds atkal ķērās pie kastes izsaiņošanas.

Pa durvīm bija ienācis jauns vīrietis melnā lietusmētelī. Viņš noņēma cepuri, atklājot melnu matu vilni, un ar kautrīgu smaidu tuvojās letei, aiz kuras Kitija pārskatīja kases čekus. Labrīt, ar ko varu pakalpot?

-   Labrīt, jaunkundz. Vīrietis pakasīja degunu. Es strā­dāju Aizsardzības ministrijā un vēlētos uzdot jums pāris jautā­jumu.

Kitija nolika čekus malā un pievērsās ienācējam. Jautājiet.

Smaids papletās plašāks. Paldies. Jūs noteikti esat dzirdē­jusi par jaunākajiem notikumiem sprādzieniem un īpašuma demolēšanu netālu no šejienes.

Avīze, kurā bija aprakstīti iepriekšējās nakts notikumi, gulēja uz letes. Esmu.

-   Šajos vardarbības aktos cietuši nevainīgi ļaudis, izpostīts daudzu nozīmīgu cilvēku mūža darbs, vīrietis teica. Mums jāatrod šie nelieši, pirms viņi pastrādā vēl ko tamlīdzīgu.

Kitija piekrītoši pamāja.

-   Tāpēc mums ir lūgums iedzīvotājiem ziņot par aizdomīgo svešiniekiem jūsu pilsētas daļā, dīvainām izrīcībām un tamlī­dzīgi. Vai esat ko tādu pamanījusi, jaunkundz?

Kitija apdomāja. Grūti pateikt. Te bieži vien klīst sveši­nieki. Mēs taču atrodamies netālu no ostas. Svešzemju jūrnieki un tirgotāji… grūti visus paturēt prātā.

-   Nevarat atcerēties neko neparastu?

Meitene sarauca pieri. Diemžēl ne. -

Vīrietis izskatījās sarūgtināts. Ziņojiet mums, ja atceraties vai pamanāt kaut ko dīvainu. Mēs jums atlīdzināsim.

-   Par to es nešaubos.

Atnācēja acis rūpīgi nopētīja Kitijas seju un novērsās. Vēl pēc mirkļa viņš jau vēra pretējā veikala durvis. Kitija pamanīja, ka svešais nav uzlicis galvā cilindru, lai gan ārā stipri lija.

Veikalā atkal sanāca pārējie. Kitija uzmeta Annai un Fredam jautājošu skatienu. Tie abi bija bāli un nosvīduši. Tātad tas nebija cilvēks, meitene sausi konstatēja. Freds pašūpoja galvu.

-  Tam bija vaboles galva, melns ķermenis un sarkana, pavērta mute, Anna nobēra. Bija izstiepis taustekļus, gandrīz pieskardamies tev. Fū, kā tu nejuti?

-   Tāds talants man nepiemīt, Kitija noskaldīja.

-  Viņi tuvojas, Niks murmināja. Viņa acis bija plaši ieples­tas, vīrietis it kā runāja ar sevi. Mums kaut kas jāuzsāk, citādi, kad klūdīsimies nākamreiz, viņi mūs pieķers…

-   Manuprāt, Hopkinsam ir plāns, Anna mierinoši bilda. Viņš kaut ko izdomās, jūs redzēsiet.

-   Cerams, Stenlijs nolādējās. Kaut es spētu redzēt kā tu, Anna.

Anna iekoda lūpā. Tas nav nekas patīkams, Stenlij. Ar dēmoniem vai bez, es tomēr vēlos pārskatīt nozagtās lietas. Kas nāks man līdzi uz pagrabu? Zinu, ka ārā līst, bet tas ir tikai pāris ielu tālāk…

-   Sarkani taustekļi… Freds nodrebinājās. Jums vajadzēja tos redzēt! Ar īsiem, brūniem matiņiem…

-   Tas bija tik tuvu! Stenlijs izsaucās. Ja viņš būtu dzirdē­jis mūs runājam…

-   Tikai viena kļūda, un mēs esam pagalam! Viena vienīga kļūda un…

-  Ak, aizveries, Nik! Kitija atstūma krēslu un šķērsoja vei­kalu. Viņa zināja, ka jūtas tieši tāpat kā pārējie: kā vajāts, stūrī iedzīts zvērs. Šādā dienā, kad lietus lija aumaļām, viņiem vaja­dzēja bezdarbīgi kvernēt telpās, jūtoties arvien pamestākiem un bezspēcīgākiem. Pretošanās kustības biedri bija kā nogriezti no apkārtējās pilsētas, un pret viņiem bija sazvērējušies briesmīgi, nepazīstami spēki.