Golema acs

Mājās Kitija izvairījās no vecāku jautājumiem un, uzkā­pusi kāpņu laukumā, nostājās spoguļa priekšā. Viņa skatījās uz savu nebojāto ādu un lūpām, biezajiem, tumšajiem matiem un uzacīm, uz vasarraibumainajām rokām un dzimumzīmīti uz deguna. Viņa izskatījās tieši tāpat kā parasti. Tā vienkārši nedrīkstēja būt!

Varas iestāžu mehānismi tika iedarbināti. Kamēr Džeikobs nesamaņā gulēja slimnīcā, policisti, vecākiem par lielām šaus­mām, ieradās pie Kitijas. Meitene bez piepūles precīzi atstāstīja notikušo, tikmēr jauna policiste pierakstīja liecību.

-   Cerams, ka mums nebūs nepatikšanas, Kitijas tēvs sacīja.

-  Tiks uzsākta izmeklēšana, sacīja policiste, joprojām raks­tīdama.

-  Kā jūs viņu atradīsiet? Kitija vaicāja. Es nezinu, kā sauc to vīrieti, un esmu aizmirsusi briesmoņa vārdu…

-  Mēs viņus sameklēsim pēc automašīnas. Ja tā ir sadauzīta, iespējams, īpašnieks aizvedis spēkratu uz autoservisu. Tad mēs noskaidrosim lietas būtību.

-  Jūs jau zināt lietas būtību! Kitija iesaucās.

-  Mēs nevēlamies nekādas nepatikšanas, Kitijas tēvs vēl­reiz uzsvēra.

-  Mēs jums ziņosim, policiste sacīja, aizcērtot piezīmju kladi.

Sudraboto rolsroisu izdevās ātri atrast, kā arī noteikt tā īpaš­nieku. Tas bija Jūlijs Tallovs, burvis, kas strādāja Krūmložņas kunga kādreiz vadītajā Iekšlietu ministrijas nodaļā. Lai gan nebūdams no ietekmīgākajiem ministrijas darbiniekiem, viņš bija vīrs ar labiem sakariem un sabiedrībā pazīstams. Tallova kungs ar prieku atbildēja, ka patiešām bijis tas, kas uzsūtījis burvestību diviem bērniem Vendsvērtas parkā, un ka lepojo­ties ar izdarīto. Burvis esot mierīgi braucis pa ielu, kad viņam pēkšņi uzbrukuši iepriekš minētie dauzoņas, un viņš zaudējis kontroli pār auto. Viņi sadragājuši automašīnas priekšējo stiklu un pēc tam tuvojušies, vicinādami garas koka nūjas. Bija skaidrs, ka šie nelieši vēlējušies viņu aplaupīt. Burvestība bijusi tikai pašaizsardzība, kas izmantota, lai neļautu zaglēniem uzbrukt. Tie bijuši vainu mīkstinoši apstākļi.

-  Viņš melo, Kitija paziņoja. Mēs pat nebijām tam ceļam tuvumā. Ja viņš saka, ka esam uzbrukuši uz ceļa, tad kāpēc gan mūs pēc tam atrada uz tilta? Vai jūs viņu arestējāt?

Policiste izskatījās pārsteigta. Viņš ir burvis. Tas nav tik vienkārši. Turklāt šis kungs noliedz jūsu apsūdzības. Šo gadī­jumu pēc mēneša izskatīs tiesā. Ja vēlaties uzturēt prasību, jums jāierodas un jāsniedz liecība.

-   Labi. Nevaru vien sagaidīt, Kitija noskaldīja.

-  Viņa neies uz tiesu. Tāpat jau savārījusi pietiekami daudz nepatikšanu, Kitijas tēvs stingri noteica.

Kitija nicīgi nošņācās. Vecāki baidījās no atklātas sanaidošanās ar burvjiem un nosodīja gājienu uz parku. Kad meitene bija atgriezusies no slimnīcas sveika un vesela, likās, ka vecāki ir niknāki uz viņu -nekā uz Tallovu. Tas Kitijā izraisīja pretru­nīgas jūtas.

-   Tas atkarīgs no jums, policiste pielika sarunai punktu. Es ziņošu par tālāko lietas gaitu.

Vairāk nekā nedēļu nebija nekādu ziņu par Džeikoba vese­lību. Apmeklētājus pie viņa neielaida. Lai beidzot kaut ko uzzi­nātu, Kitija saņēma visu drosmi un pirmo reizi pēc negadījuma devās uz Hairnēku māju. Viņa devās pa pazīstamo taku ar smagu sirdi, nezinādama, kā drauga vecāki viņu uzņems; sirdi grauza vainas izjūta.

Tomēr Hairnēkas kundze izturējās diezgan pieklājīgi; viņa pat cieši apskāva meiteni. Kitija tika aizvesta uz virtuvi, kur kā parasti dvesmoja ēdiena smarža. Galda vidū stāvēja bļodas ar sagrieztiem dārzeņiem, pie sienas ozolkoka plauktā rindo­jās smalki apgleznoti šķīvji. Pie visām sienām karājās virtuves piederumi. Vecmāmiņa sēdēja augstajā krēslā pie lielās, melnās plīts un ar garu koka karoti kaut ko maisīja katlā. Viss te bija tik pazīstams līdz pat vecajai plaisai griestos.

Tikai Džeikoba te nebija.

Kitija apsēdās pie galda, un viņai priekšā tika nolikta krūze smaržojošas tējas. Ar smagu nopūtu Hairnēkas kundze apsēdās viņai pretī, krēslam iečīkstoties. Viņa kādu brīdi klusēja jau tas vien bija kas ārkārtējs. Kitija nejutās tiesīga uzsākt sarunu. Vecmāmiņa maisīja ēdienu.

Beidzot Hairnēkas kundze iedzēra malku tējas, norija un aprauti teica: Viņš šodien pamodās.

-  Ai! Un vai ar viņu…

-  Viņam klājas tik labi, cik vien varēja gaidīt. Tātad slikti.

-   Bet, ja jau viņš ir pamodies, tad viss nokārtosies? Ar viņu viss būs kārtībā?

Hairnēkas kundzes seja aptumšojās. Ak, tas taču bija Mel­nais svārsts. Viņa seja nekad vairs nekļūs tāda kā agrāk.

Kitija juta, kā pār vaigiem līst asaras. Nekad vairs?

-   Liesmas bija pārāk spēcīgas. Bet tev jau vajadzētu zināt labāk. Tu taču arī tur biji.

-   Kāpēc tad viņš… Kitija sarauca uzacis. Ar mani taču viss kārtībā, un mēs abi…

-  Tev taču netrāpīja! Hairnēkas kundze izsaucās, piedur­dama pirkstus Kitijas sejai. Sievietes acīs bija tāds nosodījums, ka Kitija piespiedās virtuves sienai un neuzdrošinājās turpināt. Džeikoba māte lūkojās uz viņu ar baziliska skatienu un tad novērsās, lai atkal iedzertu tēju.

-   Piedodiet, Hairnēkas kundze, Kitija izstostīja.

-   Tev nav jālūdz piedošana. Nejau tu to nodarīji manam dēlam.