Golema acs

Nākamo piecpadsmit minūšu laikā pie istabas durvīm sapul­cējās neliela nopietnu cilvēku grupiņa. Viņi klusi stāvēja vai sēdēja, nogrimuši domās. Lielākā daļa bija burvji viņiem rokās bija lielas dokumentu mapes ar savādām zīmēm un zvaigznēm. Viņi neskatījās cits citam acīs.

27. istabas durvis atvērās. Tajās parādījās jauns, enerģisks vīrietis zaļā cepurē.

-   Ketlīna Džonsa! viņš sauca. Vai ir ieradusies?

-   Tā esmu es, Kitija atsaucās. Sirds neprātīgi dauzījās, rokas trīcēja.

-   Labi. Un Jūlijs Tallovs? Arī viņš mums ir vajadzīgs.

Klusums. Tallova kungs nebija ieradies.

Jaunais vīrietis pašūpoja galvu. Mēs nevaram gaidīt. Ja viņa nav, tad nav. Džonsas jaunkundz, vai jūs nebūtu tik laipna…

Viņš ieveda Kitiju istabā un aizvēra durvis.

-   Apsēdieties tur, Džonsas jaunkundz. Tiesas sēde drīz sāksies.

Tiesas zāle bija ļoti maza, pa diviem lieliem arkveida logiem

tajā ieplūda blāva, melanholiska gaisma. Logu vitrāžas attē­loja bruņiniekus. Viens, tērpies bruņās, trieca zobenu milzīga, nagaina un zobaina nezvēra vēderā. Otrs, kam galvā bija bruņucepure un mugurā kaut kas garai, baltai kleitai līdzīgs, nonāvēja briesmīgu goblinu, kurš gāzās melnā bedrē. Sienas bija apsistas ar tumšiem koka paneļiem. Arī griesti bija no koka, izgrebti kā baznīcas velves. Istaba bija briesmīgi vecmodīga. Kitija jutās kā nokļuvusi citā laikā un telpā. Iespējams, ka tieši to tiesas ļaudis arī vēlējās panākt.

Pie vienas sienas atradās paaugstinājums, uz kura pacēlās milzīgs koka galds. Vienā stūrī tam bija koka galdiņš, pie kura sēdēja trīs ierēdņi melnos uzvalkos, klabinādami datoru taus­tiņus un pāršķirstīdami papīru kaudzes. Kitija pagāja viņiem garām, sekojot jaunā vīrieša norādījumiem, un tuvojās milzīga­jam, melnajam krēslam, kura siluets iezīmējās pret logu. Tur viņa apsēdās. Pie pretējās sienas stāvēja tāds pats krēsls.

Pretī paaugstinājumam bija soli, kas atdalīti no tiesas ar koka reliņiem. Kitijai par izbrīnu, tur jau pulcējās vairāki skatītāji.

Jaunais vīrietis ieskatījās pulkstenī, ievilka elpu un noklie­dzās tik skaļi, ka Kitija palēcās savā sēdeklī. Visiem piecelties! Tiesnese un ceturtā līmeņa burve Ficviļjamas kundze!

Atskanēja krēslu graboņa un kāju švīkstināšana. Kitija, ierēdņi un skatītāji piecēlās. Durvis aiz lielā rakstāmgalda atvērās, un pa tām ienāca sieviete apmetnī un melnā kapucē. Apsēdusies tiesneša krēslā, viņa nolaida kapuci izrādījās, ka tiesnese ir jauna, ar īsiem, brūniem matiem un spilgtā krāsā nokrāsotām lūpām.

-  Paldies, dāmas un kungi, lūdzu, sēdieties! jaunais vīrietis noaurojās, aizsoļoja līdz tiesneses galdam un apsēdās stūrī.

Tiesnese vēsi uzsmaidīja klātesošajiem. Labrīt. Mēs sākam ar lietu starp Jūliju Tallovu, trešā līmeņa burvi, un Ketlīnu Džonsu, vienkāršo ļaužu meiteni no Balhamas. Kā redzu, Džon­sas jaunkundze ir ieradusies. Kur ir Tallova kungs?

Jaunais vīrietis strauji pielēca no krēsla. Viņa šeit nav! viņš ziņoja un atkal apsēdās.

-   To es redzu. Kur viņš ir?

Jaunais vīrietis atkal lēca kājās. Nav ne mazākās nojaus­mas, kundze!

-   Slikti gan. Lūdzu, izsauciet Tallova kungu uz tiesu… Pagai­dām sāksim bez viņa klātbūtnes. Tiesnese uzlika brilles un pārskatīja dokumentus. Kitija sēdēja, izstiepusies kā stīga.

Tiesnese noņēma brilles un palūkojās uz viņu. Ketlīna Džonsa?

Kitija pielēca kājās. Jā, kundze.

-  Sēdiet, sēdiet. Mēs vēlamies saglabāt neformālu gaisotni. Būdama tik jauna starp citu, cik jums gadu, Džonsas jaun­kundz?

-   Trīspadsmit, kundze.

-  Ak tā. Tātad, būdama tik jauna un no vienkāršas ģime­nes kā redzu, jūsu tēvs ir pārdevējs un māte apkopēja, ties­nese izrunāja šos vārdus ar zināmu nepatiku, šādā vidē jūs droši vien jūtaties neveikli. Bet nevajag baidīties. Jūs atrodaties namā, kur valda taisnīgums, šeit visi ir gaidīti un vienlīdzīgi, ja vien runā taisnību. Vai saprotat?

Kitija juta, ka kaklā sakāpis kamols. Bija grūti parunāt.

-   Jā, kundze.

-   Labi. Tad uzklausīsim jūsu stāstu. Lūdzu, sāciet!

Kitija diezgan nedrošā balsī izklāstīja, kā viss todien bija noticis. Viņa sāka neveikli, bet iejutās stāstījumā un beigās visu pateica līdz pat vissmalkākajai niansei. Tiesas locekļi klusēdami klausījās, arī tiesnese, kas lūkojās uz meiteni pāri brillēm. Pie­sēdētāji klabināja datora taustiņus.

Viņa pabeidza savu stāstu ar kaismīgu aprakstu par Džeikoba smago stāvokli pēc Melnā svārsta burvestības. Kad meitene bija beigusi, tiesas zāli pildīja klusums. Kāds noklepojās. Bija sācis līt. Pret stikliem sitās lietus lāses, istaba bija kļuvusi dūmakaina.

Tiesnese atlaidās krēslā. Piesēdētāju kungi, vai esat visu pierakstījuši?

Viens no vīriešiem pacēla galvu. Jā, kundze.

-  Labi, tiesnese sarauca degunu. Tā kā Tallova kungs nav ieradies, man jāpieņem šī notikumu versija. Tiesa pasludina…