Golema acs

Kitijai tas nebija nekas jauns. Pēdējo triju gadu laikā šī sajūta viņu nebija pametusi. Kopš uzbrukuma parkā, kas bija sagriezis viņas pasauli kājām gaisā.

12 kitija

Bija pagājusi apmēram stunda, līdz kāds vīrietis, vezdams pastaigā suni, bija pamanījis uz tilta saļimušos bērnus un ziņo­jis varas iestādēm. Ieradās ātrā palīdzība un aizveda Kitiju un Džeikobu uz slimnīcu.

Kitija bija pamodusies ātrās palīdzības automašīnā. Tālumā it kā atvērās mazs, gaišs lodziņš, un meitenei likās, ka viņa tam tuvojas pa garu, melnu gaiteni. Gaismā kustējās mazas cilvēku figūriņas, bet viņa nespēja tās labi saskatīt. Ausis bija kā aizbāztas ar korķi. Gaisma pamazām pieņēmās spēkā, un tad meitene pēkšņi atvēra acis. Skaņa atgriezās ausīs ar sāpīgu plaukšķi.

Uz viņu lūkojās sievietes seja. Nekusties. Ar tevi viss būs kārtībā.

-   Kas…?

-   Nerunā.

Pēkšņi atmiņas atgriezās. Tas briesmonis! Pērtiķis! Viņa sakustējās un saprata, ka rokas piesietas pie pārvietojamās gultas.

-   Nomierinies, mīļā. Viss būs kārtībā.

Kitija sastinga. Un Džeikobs?

-   Tavs draugs? Viņš ir tepat.

-   Vai ar viņu viss kārtībā?

-   Mēģini mazliet atpūsties.

Vai nu automašīnas motora monotonās rūkoņas, vai nogu­ruma dēļ meitene patiešām drīz vien aizmiga un pamodās tikai slimnīcā, kur māsiņas grieza nost no ķermeņa viņas drēbes. Krekliņš un šorti bija pārogļojušies kā sadedzināts papīrs. Ietīta baltā slimnīcas kreklā, viņa uz mirkli nonāca vispārējā uzmanī­bas centrā ārsti pulcējās ap viņu kā lapsenes ap medus burku, pārbaudīja pulsu, elpošanu un temperatūru. Tad pēkšņi visi pazuda, un Kitija palika guļam viena pati.

Pēc laiciņa pienāca medicīnas māsa. Mēs paziņojām taviem vecākiem, viņa sacīja. Viņi ieradīsies, lai aizvestu tevi mājās. Kitija neizpratnē palūkojās uz māsu. Tā turpināja: Ar tevi viss ir kārtībā. Acīmredzot burvestība paslīdējusi tev garām, varbūt trāpījis tikai atsitiens. Tu esi ļoti veiksmīga maza meitene.

-   Tad jau arī ar Džeikobu viss kārtībā?

-   Baidos, ka viņam nav tā paveicies.

Kitija juta, ka viņu pārņem šausmas. Kā tā? Kur viņš ir?

-   Tepat netālu. Par viņu rūpējas ārsti.

Meitene izplūda asarās. Bet viņš taču stāvēja man blakus! Viņam nevar būt noticis nekas slikts!

-   Es tev atnesīšu kaut ko ēdamu, mīļa. Ja tu kaut ko ieēdīsi, tu uzreiz jutīsies labāk. Varbūt palasi kaut ko, lai novērstu domas no notikušā? Uz galda ir žurnāli.

Kitija nelasīja žurnālus. Kad māsiņa bija aizgājusi, meitene izslīdēja no gultas un, nedaudz sagrīļojusies, nostājās uz vēsās koka grīdas. Tad, soli pa solim, arvien pārliecinātāka par saviem spēkiem, viņa šķērsoja saules pielieto istabu un izgāja gaitenī.

Pretējās durvis bija atvērtas. Šajā istabā aizkars bija aiz­vilkts. Kitija kustējās klusi kā spoks, uzmanīgi skatīdamās apkārt. Viņa pavēra durvis un, palūkojusies uz visām pusēm, ieslīdēja iekšā.

Tā bija maza istaba ar vienu vienīgu gultu un lielu logu, no kura varēja saskatīt Dienvidlondonas jumtus. Saules gaisma meta zeltainu staru uz gultas, sadalot to uz pusēm. Gultas galv­galis bija ēnā.

Istabā valdīja parastā slimnīcas smaka zāles, jods, antiseptiķi bet te smaržoja arī pēc dūmiem un deguma.

Kitija aizvēra durvis un uz pirkstgaliem pielavījās pie gul­tas. Meitene palūkojās uz Džeikobu, un acīs viņai sariesās asaras.

Sākumā Kitija dusmojās uz ārstiem, kas noskuvuši zēnam matus. Kāpēc viņi tā darīja? Padomā, kamēr mati ataugs! Hairnēkas kundzei tā patika dēla melnās sprogas! Zēns izskatījās tik dīvaini, viņa seju klāja savādas ēnas… Un tikai tad Kitija saprata, kas tās par ēnām.

Vietās, kur ādu bija pasargājuši mati, tā izskatījās kā parasti. Bet visur citur, no kakla līdz pierei, drauga seju klāja vertikālas, viļņotas melnas un pelēkas strīpas pelnu un deguša koka krāsā. Vienīgi noskūto uzacu vietā vīdēja divas svītriņas ādas krāsā. Bet lūpas, plakstiņi, ausis viss bija pelēkmelns. Tā atgādināja karnevāla vai rituāla masku, nevis cilvēka seju.

Zem segas viņa krūtis cilājās saraustītā, sēcošā elpā.

Kitija satvēra drauga roku, kas gulēja virs segas. Plaukstas, ko zēns bija pacēlis, lai atvairītu dūmus un liesmas, bija tādā pašā krāsā kā seja.

Džeikobs sajuta pieskārienu. Viņš pagrieza galvu, sejā atspo­guļojās sāpes. Pelēkās lūpas pavērās, it kā viņš vēlētos ko teikt. Kitija atrāva roku un pieliecās tuvāk.

Džeikob?

Zēns tik strauji atvēra acis, ka Kitija pārsteigumā atrāvās un sāpīgi atsitās pret galdu. Viņa atkal pieliecās tuvāk, nojau­šot, ka zēns tomēr nav pie pilnas apziņas. Acis raudzījās tieši uz priekšu, platas un bez jebkādas izteiksmes. Uz pelēkmelnās sejas fona tās izskatījās bālas kā divi opāli. Meitene ar šausmām iedomājās, vai tikai draugs nav kļuvis akls.

Kad ieradās ārsti kopā ar Hairnēkas kungu un kundzi un vaimanājošo Kitijas māti, viņi atrada meiteni nometušos ceļos pie drauga gultas, turot viņa roku. Pieri Kitija bija piespiedusi gultai. Tikai ar grūtībām viņu izdevās dabūt prom.