Golema acs

-  Vai tiešām nav iespējams to vērst par labu? Kitija vai­cāja. Ja ārstiem nav tādu zāļu, varbūt burvji varētu kaut ko darīt?

Džeikoba māte pašūpoja galvu. Nē, tas ir uz mūžu. Pat ja būtu iespējams ko glābt, burvji tik un tā nepalīdzētu.

Kitija sarauca pieri. Bet viņiem jāpalīdz! Kā gan citādi? Tas bija nelaimes gadījums. Mēs tam vīram neuzbrukām. Meitenē auga dusmas. Viņš gribēja mūs nogalināt, Hairnēkas kundze! Tiesai tas jāatzīst. Mēs ar Džeikobu varēsim visu apstiprināt, pēc mēneša būs lietas izskatīšana līdz tam taču viņam būs kļu­vis labāk, vai ne? Mēs atmaskosim Tallovu, un viņu iespundēs Tauerā. Un pēc tam viņi izdomās, kā palīdzēt Džeikobam.

Pat Kitija pati saprata, cik šie vārdi izskan bezjēdzīgi. Bet Džeikoba mātes teiktais vinu tik un tā satrieca.

-   Džeikobs neies uz tiesu, mīļa. Un ari tev to nevajadzētu darīt. Es zinu, ka tavi vecāki to nevēlas, un viņiem ir taisnība. Tas nav prātīgi.

-   Bet man tas jādara! Ja mēs visu izstāstīsim…

Hairnēkas kundze pastiepa tuklo roku pāri galdam un uzlika

uz Kitijas plaukstas. Kas notiks ar "Hairnēkas un dēlu" uzņē­mumu, kad Džeikobs tiks ierauts tiesas prāvā pret burvi? Nu? Hairnēkas kungs zaudēs visu. Viņi aizklapēs izdevniecību vai turpmāk visus pasūtījumus veiks pie Jaroslava vai citiem mūsu konkurentiem. Turklāt… kāpēc velti censties? Nav taču nekādu izredžu uzvarēt. Viņa skumji pasmaidīja.

Kitija bija pārāk apmulsusi, lai atbildētu. Bet mani aicināja uz tiesu! viņa beidzot izdvesa. Tāpat kā Džeikobu.

Hairnēkas kundze paraustīja plecus. No šāda uzaicinā­juma var viegli izvairīties. Varas iestādes šādu sīkumu dēļ labāk netraucēt. Divi vienkāršo ļaužu bērni? Veltīga laika šķiešana. Ņem vērā manu padomu, mīļā, neej uz tiesu. Tur nekas labs nevar iznākt.

Kitija lūkojās uz saskrāpēto galda virsmu. Bet tādā gadī­jumā Tallova kungs izspruks sveikā, viņa nočukstēja. Tas nav pareizi!

Hairnēkas kundze strauji piecēlās, krēsla kājām nošvīkstot pret flīžu grīdu. Tas nav jautājums par "pareizi" vai "nepa­reizi", meitenīt. Te ir runa par veselo saprātu. Turklāt, viņa paņēma rokās bļodu ar sagrieztajiem kāpostiem un piegāja pie plīts, nevajag domāt, ka Tallova kungs tiks cauri sveikā. Un viņa iebēra kāpostus verdošajā ūdenī. Vecmāmiņa pamāja ar galvu un pasmaidīja viltīgi kā goblins.

13 kitija

Bija pagājušas trīs nedēļas, kuru laikā ar stūrgalvības un lep­numa sajaukumu Kitija bija atvairījusi visus centienus novirzīt viņu no izvēlētā ceļa. Jo vairāk vecāki centās viņai draudēt vai pieglaimoties, jo nelokāmāka meitene kļuva: viņa bija izlēmusi norādītajā dienā ierasties tiesā un panākt, lai taisnība uzvar.

Šo apņemšanos stiprināja ziņas par Džeikoba stāvokli viņš vēl arvien atradās slimnīcā, gan pie pilnas apziņas, bet joprojām nespēja redzēt. Ģimene cerēja, ka redze ar laiku atgriezīsies. Doma par to, ka draugs varētu palikt akls uz visiem laikiem, lika Kitijai drebēt aiz dusmām un žēluma.

Ja vecākiem būtu teikšana, viņi būtu aizmetuši visus uzai­cinājumus uz tiesu, bet Kitija bija stūrgalvīga: lai atceltu tiesu, bija vajadzīgs viņas paraksts, un to viņa nevēlējās sniegt. Tā nu lietas izskatīšana ritēja savu gaitu, un norādītajā dienā tieši astoņos trīsdesmit Kitija, tērpusies savā labākajā žaketē un zamšādas biksēs, ieradās Greitgeitas tiesas namā. Vecāki bija atteikušies viņu pavadīt.

Kamēr meitene pacietīgi gaidīja pie tiesas nama durvīm, viņai visapkārt ņirbēja raibs pūlis. Turpat tālāk pāris ielas­puiku skraidīja šurpu turpu, piedāvājot karstas smalkmaizītes un pīrāgus no lielām koka paplātēm. Kad viņi gāja garām, Kitija cieši satvēra plecu somu. Viņa pamanīja arī citus vienkāršos cil­vēkus tirgotājus, kas bija tērpušies savos labākajos uzvalkos, ar bālām un saspringtām sejām. Bet lielākoties te spietoja norai­zējušies burvji, tērpušies Pikadilī pirktos uzvalkos, mēteļos un cepurēs. Kitija viņus vēroja, gaidot parādāmies Tallova kungu, bet viņu nekur nemanīja. Drukni Nakts policijas virsnieki novē­roja pūli.

Atvērās durvis, un noskanēja svilpe. Pūlis plūda iekšā.

Katram apmeklētājam bija jāiet garām policijas oficierim sar­kanā uniformā ar zelta pogām. Kitija pateica savu vārdu, vīrie­tis pārskatīja viņas uzaicinājumu uz tiesu. . Divdesmit septītā istaba, viņš paziņoja. Kāpnes pa kreisi, augšējā stāvā pa labi. Ceturtās durvis pēc kārtas. Šeit, lūdzu.

Viņš aizstūma meiteni zem augstas akmens arkas, tālāk marmora gaitenī. No nišām sienās uz atnācējiem bezkaislīgi nolūkojās diženo burvju krūšutēli, pa gaiteni steidzās klusējoši cilvēki. Gaisā bija jūtama nopietnības un karbola ziepju smarža. Kitija kāpa augšup, izlauzās cauri cilvēku pārpilnam gaitenim un nonāca pie 27. istabas. Pie tās stāvēja koka sols. Plāksnīte pie sienas vēstīja, ka apmeklētājiem jāsēž un jāgaida, kad viņus pasauks.

Kitija apsēdās un gaidīja.