Golema acs

-   Apbrīnojami, kāda nekaunība vajadzīga, lai iesniegtu šādu prasību tiesā, viņa turpināja. Turklāt pret tik cienījamu pil­soni kā Tallova kungs. Viņa norādīja uz burvi, kas izskatījās kā piesaulē saritinājies kaķis. Lai gan tas, protams, tiesas zālē nav noteicošais. Tallova kungam par labu runā viņa labā reputā­cija un lielais rēķins, ar kuru viņš apliecina par jūsu sadauzītās automašīnas labošanu. Bet jums ir tikai mežonīgas apsūdzības, kuras, manuprāt, ir safabricētas. (Skatītāji noelsās.) Kāpēc es tā domāju? Vienkārši tāpēc, ka jūs melojat, teikdama, ka pret jums raidīts Melnā svārsta lāsts lai gan tā acīmredzami nav noti­cis -, tādēļ nav iemesla ticēt, ka jūs nemelojat arī par visu pārējo.

Turklāt jūsu teikto nevar apstiprināt neviens liecinieks, pat jūsu draugs, otra "cietusī puse", ne. Kā jau jūsu izlēcieni tiesas zālē pierādīja, jums ir kaislīga un nesavaldīga daba, kas pie mazākās iespējas spēj izlauzties nekontrolējamās dusmās. To visu apsve­rot, es varu teikt tikai vienu, ko iepriekš biju mēģinājusi neie­vērot. Jūs, būdama no vienkāršajiem ļaudīm, vienkārši nespējat stāties pretī tādam godavīram un uzticamam valsts kalpam.

Tiesnese ievilka elpu. No skatītāju soliem atskanēja sačuk­stēšanās. Viens no piesēdētājiem pacēla galvu. Labi teikts, kundze, viņš norūca un atkal iegrima datorā. Kitija sašļuka krēslā, it kā viss pasaules izmisums liektu viņu lejup. Meitene nespēja paskatīties nedz uz tiesnesi un piesēdētājiem, nedz uz apmierināto Tallova kungu. Viņas skatiens bija pievērsts ēnām, kas klājās uz grīdas. Tagad viņa vēlējās tikai aizbēgt.

-   Secinājums ir viens, tiesnese mēģināja apkopot iepriekš teikto, tiesa noraida jūsu prasību, Džonsas jaunkundz. Ja jūs būtu vecāka, pret jums tiktu vērsta kriminālatbildība. Bet, tā kā Tallova kungs jau ir piemērojis atbilstošu sodu jūsu ielu bandai, es piespriedīšu jums samaksāt tikai par to, ka esat velti tērējusi tiesas dārgo laiku.

Lūdzu, kaut nu tas nebūtu daudz, kaut nu tas nebūtu daudz, Kitija domāja.

-   Jums jāsamaksā tiesai simts mārciņu liela soda nauda.

Tas nebija pārāk slikti. To viņa pārdzīvos. Viņas krājkasītē

jau bija 75 mārciņas.

-   Turklāt jums jāsedz arī uzvarētāja puses tiesas izdevumi. Tallova kungs ir parādā tiesai piecsimt mārciņu par novēloto ierašanos. Arī tās jums jāsamaksā. Tātad jūs esat parādā tiesai sešsimt mārciņu.

Kitija šokā notrīcēja, jūtot, ka asaras tūlīt, tūlīt izlauzīsies. Meitene mēģināja tās savaldīt. Viņa neraudās. Tikai ne te!

Meitenei izdevās pārvērst šņukstu skaļā klepū. Tajā brīdī tiesnese divreiz uzsita ar āmuru pa galdu.

-   Tiesas sēde beigusies.

Kitija izskrēja no zāles.

14 kitija

Kitija bija izraudājusies mazā, bruģētā sānieliņā, pēc tam noslaucījusi seju, nopirkusi maizīti Persijas kafejnīcā pretī tiesas namam un tagad prātoja, ko darīt tālāk. Viņa nevarēja samaksāt tādu summu, un arī vecāki to nevarēja. Tas nozīmēja, ka viņai atlicis mēnesis laika, lai sameklētu sešsimt mārciņu, vai arī viņai un vecākiem būs jāiet parādnieku cietumā. Viņa to zināja skaidri, jo, pirms izskriet no tiesas zāles, viņu aiz elkoņa bija satvēris viens no vīriešiem melnajā uzvalkā un pasniedzis maksāšanas kvīti, uz kuras joprojām nebija nožuvusi tinte. Un tur bija rakstīts, kādi sodi tiek piespriesti nemaksātājiem.

Doma, ka tas būs jāpastāsta vecākiem, lika Kitijai sarauties. Meitene nespēja doties mājās. Viņa izlēma vispirms pastaigāties gar upi.

Bruģētā ieliņa veda līdz pat Temzai, kur gar upes krastu bija ierīkots ērts gājēju ceļš. Lietus bija mitējies, bet bruģakmeņi spīdēja tumši un slapji. Gar ielu stiepās veikalu rinda vidusaustrumu ātrās ēstuves, tūristiem domātie suvenīru veikaliņi, puķu un ārstniecības augu veikali, kuru preces lielos grozos bija izliktas uz ietves.

Kitija jau gandrīz bija nonākusi līdz krastmalai, kad aiz muguras atskanēja spieķa klaudzieni, un viņa pagriezusies ieraudzīja vecu vīru, kas klumburēja pa slapjo bruģi. Meitene pakāpās malā, lai palaistu vīrieti garām. Bet, Kitijai par lielu pārsteigumu, viņš nevis pagāja garām un devās uz upi, bet, smagi elsdams un pūzdams, apstājās blakus.

-   Džonsas jaunkundz? viņš aizelsies izdvesa.

-Jā. Atkal kāds ierēdnis ar jaunu prasību?

-   Labi, labi… ļaujiet man atvilkt elpu.

Kitija pamāja un nopētīja svešinieku tuvāk. Tas bija tievs, kaulains kungs ar pliku galvvidu un pelēkbaltu, pūkainu matu pusmēnestiņu pakausī. Seja bija izdēdējusi, bet acis spožas. Sirmgalvim mugurā bija smalks uzvalks un rokās ādas cimdi; rokas, kuras turēja spieķi, trīcēja.

Beidzot viņš ierunājās: Atvainojiet. Es jau baidījos, ka būšu jūs pazaudējis. Sāku meklēt pie tiesas nama un tad griezos apkārt. Intuīcija.

-   Ko jūs vēlaties? Kitijai nebija laika pļāpāt ar šo intuīcijas speciālistu.

-   Jā. Ķeramies pie lietas. Labi. Es biju tiesas zālē. Numur divdesmit septiņi. Redzēju jūsu rīcību. Viņš uzmanīgi nopētīja meiteni.

-   Un?

-   Gribēju pavaicāt. Vienu jautājumu. Tikai vienu. Ja neiebilstat.