Golema acs

Tumšajos metro tuneļos žurkas saspiedās ciešāk migās, klausoties lietus rībēšanā virs galvas. Vīrieši un sievietes savās mājās aizvēra logu aizvirtņus, ieslēdza gaismas un sapulcējās ap kamīnu pie karstas tējas krūzes. Pat burvji savās grezna­jās mājās glābās no lietus. Viņi ieslēdzās darbistabās, aizbultēja durvis un, uzbūruši sildošus vīraka mākoņus, sapņoja par sil­tajām zemēm.

Žurkas, vienkāršie ļaudis un burvji visi bija ērti iekārtoju­šies. Un kas gan varēja viņus par to vainot? Ielas bija tukšas, Londona izskatījās pamesta. Bija tuvu pusnaktij, un vējš pieņē­mās spēkā.

Neviens, būdams pie pilna prāta, šādā naktī neuzturētos ārā.

Ha.

Kaut kur šajā lietainajā pilsētā bija vieta, kur sastapās sep­tiņi ceļi. Vietā, kur tie krustojās, stāvēja statuja, kas attēloja vīru zirga mugurā. Vīrs bija atvēzējis zobenu, viņa sejā atspo­guļojās varonīga cīņas sauciena izteiksme. Zirgs bija pacēlies pakaļkājās. Statuja pauda izaicinājumu un varonību, likās, ka tā tūlīt trauksies cīņā. Vai varbūt zirgs mēģināja nosviest no muguras resno burvi? To nu mēs nekad neuzzināsim. Bet zirgam zem kājām, eleganti saritinājies, sēdēja pelēks kaķis.

Dzīvnieks mēģināja neņemt vērā aso vēju, kas purināja izmirkušo kažoku. Skaistās, dzeltenās acis mierīgi lūkojās tumsā, lietus aizkarā. Tikai pieglaustās ausis liecināja, ka kaķim šie apstākļi nav pa prātam. Viena auss laiku pa laikam noraustījās. Citādi varētu domāt, ka arī kaķis ir granīta skulp­tūra.

Satumsa. Lietus pieņēmās spēkā. Es piekļāvu asti tuvāk un vēroju ceļu.

Laiks ritēja.

Četras naktis nav pārāk ilgs laiks pat cilvēkam, kur nu vēl mums būtnēm no Citas pasaules. [15] [1] Kur laiks nemaz neeksistē. Jeb, precīzāk, eksistē nevis lineāri, bet netieši, aplinkus. Tas ir sarežģīti, un es labprāt tev paskaidrotu, bet pašlaik nav īstais brīdis. Atgādini vēlāk. Tomēr pēdējās četras nak­tis bija vilkušās neizsakāmi lēni. Es katru nakti biju patrulējis Londonas centrā, meklēdams nezināmo marodieri. Precīzāk, es nebiju viens mani pavadīja vēl pāris neveiksmīgu džinu un papilnam foliotu. Folioti sagādāja vairāk nepatikšanu nekā labuma, jo pie katra pērkona grāviena metās slēpties zem til­tiem, skursteņos vai aiz bailēm izlēca no ādas. [16] [1] Diemžēl burtiski. Nesakarīgie radījumi. Bija tik sarežģīti noturēt viņus ierindā. Turklāt visu laiku lija tik traki, ka man gandrīz piemetās stomatīts.

Netenjels diemžēl nebija iecietīgs. Uz viņu tika izdarīts spiediens, un viņš vēlējās rezultātus, turklāt ātri. Zēnam jau tā bija grūtības sadabūt burvjus no sava departamenta, kas uzņemtos sūtīt džinus patruļā. Atklāti sakot, viņa kolēģi bija naidīgi noskaņoti, jo tiem nepatika, ka viņus izrīko pui­šelis. Un kam gan tas patiktu? Tomēr katru nakti virs Vaitholas pulcējās džinu un foliotu pulciņš, kas drūmi aizvilkās patruļā.

Mūsu uzdevums bija patrulēt populārākajos Londonas tūristu apmeklētajos rajonos, kurus Netenjels un viņa priekš­nieks Tallova kungs bija atzinuši par iespējamo uzbrukumu vie­tām. Mums bija iedots saraksts ar muzejiem, galerijām, grez­niem restorāniem, lidostām un lielveikaliem, statujām, arkām un citiem vēstures pieminekļiem… Vārdu sakot, šis saraksts aptvēra gandrīz visu Londonu. Tas nozīmēja, ka mums visu nakti jāriņķo pa pilsētu.

Tas bija ne vien nogurdinoši un garlaicīgi, bet arī ļoti slapji, turklāt uztraucoši, jo pretinieks bija nezināms un ļoti bīstams. Daži no bailīgākajiem foliotiem sāka sevis un pārējo iebiedēšanas kampaņu: mūsu pretinieks esot tumšsarkans ifrīts vai, vēl ļaunāk, mārids, kas vienmēr tuvojas tumsas aizsegā, lai upuri nespētu pamanīt savu nāvi un aizbēgt, tas sagrauj mājas, tikai uzpūšot tām savu elpu, [17] [1] Esmu pazinis burvjus, kam piemita tādas spējas īpaši rītos pēc pamošanās. no tā dvesmo kapa smaka, kas paralizē cilvēkus un garus. Lai stiprinātu komandas garu, mēģināju palaist pretējas baumas, ka tas ir tikai mazs, īgns velnēns, bet pārējie neuzķērās. Folioti un pat džini devās apgaitā, bailēs plati iepletuši acis un aši cilājot spārnus.

Vienīgais iepriecinājums man bija redzēt džinu pulkā manu seno paziņu no Prāgas laikiem Kvīzlu. Viņu bija izsaucis kāds burvis no Netenjela departamenta, īdzīgs, izkaltis vīrs vārdā Fukē. Par spīti striktajiem noteikumiem, Kvīzla bija saglabājusi seno sparu. Mēs devāmies izlūkgājienos kopā tik bieži, cik vien bija iespējams. [18] [1] Man patika Kvīzla. Viņa bija jauna (pēc jūsu pasaules mēriem apmē­ram 1500 gadu veca), un viņai vienmēr bija paveicies ar saimniekiem. Pirmo reizi viņu izsauca kāds eremlts, kas dzīvoja Jordānijas tuksnesi, ēda medu un augu saknes un izturējās pret viņu karaliski. Pēc viņa nāves Kvīzlu izsauca kāda burve francūziete (apmēram 15. gadsimtā). Arī šī saimniece bija ļoti lēnprātīga un reti izmantoja Stimulējošā kompasa burvestību. Tāpēc laikā, kad Kvīzla nokļuva Prāgā, viņa vēl nebija tik ciniska un sarūg­tināta kā tādi vecie kaujas buki kā es. Kopš mūsu Prāgas saimnieks bija miris, viņa bez īpašiem sarežģījumiem bija kalpojusi Ķīnā un Ceilonā.