Golema acs

Pirmajās divās naktīs nekas nenotika, izņemot divu foliotu pazušanu, lai gan beigās izrādījās, ka viņi bija paslēpušies zem Londonas tilta. Bet trešajā naktī īsi pēc pusnakts no Nacionā­lās galerijas puses atskanēja skaļas, plīstošas skaņas. Džins Zeno bija vistuvāk notikuma vietai, un arī es atrados netālu. Tūlīt pat ieradās vairāki burvji, to skaitā mans saimnieks. Viņi apjoza galeriju ar aizsardzības tīklu un pavēlēja mums doties cīņā.

Zeno izrādīja apbrīnojamu drosmi. Nevilcinoties viņš devās tiešā uzbrukumā un nekad vairs netika redzēts. Es biju viņam cieši aiz muguras, bet, tā kā man sāpēja kāja un galerijas gaiteņi bija tik sarežģīti, es atpaliku, apmaldījos un sasniedzu rietumu spārnu daudz vēlāk. Tobrīd, izdarījis nozīmīgus postījumus, ienaidnieks jau bija paspējis pazust.

Mani aizbildinājumi nemaz neaizkustināja saimnieku, kas būtu raidījis pret mani smagus sodus, ja vien es nezinātu viņa vārdu. Netenjels zvērēja mani ieslodzīt metāla kastē, ja es arī nākamreiz izvairīšos no tikšanās ar ienaidnieku. Es nepaliku atbildi parādā, saskatīdams, ka mans saimnieks ir pārbijies mati bija sajaukti, piedurknes ļengani karājās un šaurās bikses bija nošļukušas, it kā viņš būtu zaudējis svaru. Draudzīgi norā­dīju uz šīm izmaiņām.

Tev vajadzētu vairāk ēst, tu esi pārāk tievs, es ieteicu. Vienīgais, kas šobrīd pieņemas kuplumā, ir tavi mati. Ja neuz­manīsies, drīz vairs nespēsi nostāvēt taisni.

Viņš paberzēja no negulēšanas apsārtušās acis. Vai tu vien­reiz liksi mierā manus matus? Turklāt ēšana ir domāta tiem, kam nav nekā cita ko darīt. Manas dienas ir skaitītas tāpat kā tavējās. Ja nevari uzveikt ienaidnieku, tas vēl nav sliktākais, tikai pacenties dabūt kādas ziņas par viņu. Citādi pie šīs lietas ķersies Nakts policija.

-   Un? Kas man no tā?

Viņš bija ļoti nopietns. Tas nozīmētu manu krišanu.

-   Un? Kas man no tā?

-   Tas, ka pirms nāves es iespundēšu tevi dzelzs kastē. Varbūt pat sudraba lai būtu sāpīgāk. Un tā tas notiks, ja vien neda­būšu rezultātus.

Es pārtraucu šo strīdu. Nebija jēgas. Zēns bija mainījies, kopš es viņu biju pēdējo reizi redzējis, un ne uz labu. Jaunā meistare un kāpiens pa karjeras kāpnēm nebija viņu labi iespaidojis Netenjels bija kļuvis skarbāks, rupjāks un vieglāk aizkaitināms nekā iepriekš, turklāt bija zaudējis daļu humora izjūtas, un tas nu bija pavisam traki. Nespēju vien sagaidīt, kad beigsies šis sešu nedēļu kalpošanas laiks.

Bet līdz tam laikam mans liktenis bija izlūkošana, briesmas un lietus.

No sava posteņa es varēju pārskatīt septiņus ceļus. Pie katra no tiem atradās grezni veikali, tumši un ēnaini, ar metāla režģiem. Virs durvīm spīdēja vārgas gaismiņas, bet lietus bija tik spēcīgs, ka tās neapgaismoja ielu. Ūdens skalojās pa ietvi.

Pēkšņa kustība ceļā pa kreisi. Kaķis pagrieza galvu. Kaut kas bija nolaidies uz pirmā stāva loga palodzes. Tas tur tupēja kā melns plankums lietū tad ar vienu izteiksmīgu kustību nolēca no palodzes un noskrēja lejup pa sienu zigzaga kustībā, izskatī­damies kā notecējusi sīrupa strūkla. Tas nolēca uz bruģa, atkal kļuva par melnu, izplūdušu plankumu, kas šļakstinādamies skrēja pa ietvi manā virzienā.

Es to vēroju, nepakustēdamies ne par sprīdi.

Melnais radījums sasniedza krustceles, izlīkumoja starp peļķēm un uzlēca uz statujas paaugstinājuma. Tagad varēja saskatīt, ka tas ir skaists spaniels ar lielām, brūnām acīm. Tas nostājās kaķa priekšā un sparīgi nopurinājās.

No kažoka lidojošās ūdens šļakatas trāpīja kaķim sejā.

-   Paldies, Kvīzla, es sacīju. Biji pamanījusi, ka es neesmu gana slapjš, vai ne?

Spaniels pamirkšķināja, piešķieba galvu un ierējās.

-   Nespēj atmest vecos paradumus? es turpināju. Es neesmu cilvēks, ko apmuļķos skaidrs acu skatiens un slapjš kažoks. Tu aizmirsti, ka lieliski spēju tevi saredzēt septītajā plānā.

-   Nespēju atradināties, Bartimaj, spaniels sacīja, pakasī­dams aiz auss. Maskēšanās kļuvusi par otro dabu.

Es nepagodināju šo piezīmi ar atbildi. Kur tu esi bijusi? Tu ierodies divas stundas vēlāk, nekā bijām norunājuši.

Spaniels pamāja. Viltus trauksme pie zīda noliktavas. Pārī­tis foliotu domāja, ka ir kaut ko pamanījuši. Bija jāpārmeklē visa noliktava. Stulbie iesācēji. Protams, viņi bija jānorāj.

-   Iekodi viņiem potītēs, ko?

Spaniela purniņam pārslīdēja smaids. Apmēram.

Es pavirzījos, lai Kvīzla varētu apmesties man blakus. Te gan nebija daudz sausāks, bet tā šķita biedriska rīcība. Spaniels saritinājās man blakus.

-   Nevar jau viņus pārāk vainot, es teicu. Tu zini, cik folioti ir nervozi. Laiks ir draņķīgs, un vēl tas, kas notika ar Zeno… Turklāt ir riebīgi katru nakti tikt izsauktam. Tas nogurdina.

Kvīzla palūkojās uz mani ar skaistajām, brūnajām suņa acīm. Arī tevi, Bartimaj?

-   Nu, es runāju teorētiski. Ar mani viss kārtībā. Lai to pie­rādītu, izliecu muguru kā ar dzīvi apmierināts kaķis it kā kus­tība sāktos no ūsām un beigtos ar astes galu. Mmm, cik jauki. Nē, man ir bijuši grūtāki laiki un tev tāpat. Tikai tāda maza izmeklēšana, izsekošana. Nekas tāds, ar ko mēs nevarētu tikt galā, vai ne?

-   Zeno teica to pašu.