Golema acs

Nolaidos uz sapostīto vārtu metāla režģiem. Aiz tiem aiz­vijās plats piebraucamais ceļš, kas veda pie augstām kāpnēm. Tur slējās iespaidīgs portiks ar astoņām augstām kolonnām un ēka tik milzīga kā pils un garlaicīga kā banka. Tā bija sena celtne slavenais Britu muzejs. Tas stiepās visos virzienos, pie­būve aiz piebūves, cik vien tālu acis spēja saredzēt, aizņemot vismaz vienu pilsētas kvartālu. [21] [1] Britu muzejs ir mājvieta gandrīz miljonam senu mākslas darbu, no kuriem tikai pāris duču iegūti likumīgā ceļā. Divus gadsimtus saskaņā ar burvju likumu Londonas vadoņi bija izmantojuši katru iespēju sagrābt jeb­kuru vērtīgu svešzemju priekšmetu. Lordi un lēdijas, dodoties ceļojumos uz Eiropu, mēdza iebāzt rokassomiņās mazus, vērtīgus mākslas priekšmetus, karavīri aiz krūšu bruņām paslēpa dārgakmeņus un relikvijas no iekarota­jām zemēm, un katrs sevi cienošs tirgonis, atgriežoties Londonā, veda līdzi vienu kasti ar vērtīgiem dārgumiem. Un lielākā daļa šo mākslas priekš­metu nonāca arvien plašākajā Britu muzeja kolekcijā, un tie tika izstādīti ar parakstiem daudzās valodās, lai svešzemju tūristi ierastos un aplūkotuavus zaudētos dārgumus. Burvji gan aizvāca no muzeja visus maģiskos priekšmetus, bet tik un tā tas bija nozīmīgs mākslas priekšmetu glabātājs.

Vai šeit viss patiešām ir tik liels vai arī man tikai šķita? Ērglis sabužināja spalvas, bet tik un tā jutās gluži maziņš. Apsvēru situāciju. Nebija ne jausmas, kāpēc nezināmais, lielām pēdām apveltītais, spēcīgais ienaidnieks bija ieradies šeit. Muzejā gla­bājās tik daudz vērtību, ka viņam vajadzētu nedēļu laika, lai tās visas sadragātu. Bet, ja kāds vēlējās apkaunot Lielbritānijas val­dību, tad šis bija pareizais ceļš, un skaidrs, ka mana saimnieka karjerai būs gals, ja šīs nakts grautiņš netiks apturēts.

Tas nozīmēja, ka man jādodas iekšā. [22] [1] Vēl mans motīvs bija atriebība. Vairs nebija ne mazāko cerību, ka kādreiz vēl redzēšu Kvīzlu.

Ērglis lidoja uz priekšu līdz pat kolonnām un apmetās uz portika. Priekšā pavērās smagās bronzas durvis protams, mans pretinieks bija izlēmis tās neievērot un iegājis ēkā tieši cauri akmens sienai. Tā nebija stilīga rīcība, bet man deva iespēju aizkavēties un pavadīt vēl pāris minūšu, pārbaudot, vai sadra­gātajā akmenī neslēpjas briesmas.

Caurums sienā pletās plašs un melns. No droša attāluma pavēros uz priekšnamu. Klusums. Nekādu aktivitāšu nevienā no plāniem. Sadragāts koks un akmens un salauzts uzraksts "LAIPNI LŪDZAM MUZEJĀ" parādīja virzienu, kurā iebrucējs bija devies. Gaisā virmoja putekļi. Siena pa kreisi bija sadra­gāta. Es ieklausījos. Tālu, lietus rīboņas aizsegā, es saklausīju, kā tiek lauzti un plēsti nenovērtējami mākslas priekšmeti.

Es sūtīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, ja nu gadī­jumā tas sasodītais foliots iedomātos palūkoties manā virzienā. Tad pārvērtos un iegāju ēkā.

Nikns mīnotaurs [23] [1] Lai iedvestu bailes ikvienam cilvēciskam pretiniekam, nav nekā labāka par mīnotauru ar vērša galvu iedveš nedaudz šoka un bijības. Pēc vairāku gadsimtu treniņa mans mīnotaurs izskatījās ideāli. Ragi bija izliekti burvīgā leņķi, zobi asi kā zāģis. Ada kā pulēts melnkoks. Man bija palicis cilvēka torss, bet biju tam pievienojis satīra āža kājas, kas ir nedaudz bīstamākas par izsitumiem klātām cilvēka kājām grieķu sandalēs.

nepacietīgi paraudzījās uz izpostīto priekš­namu. No nāsīm tam nāca tvaiki, rokas saliecās, nagotās kājas

kārpīja grīdu. Kas uzdrīkstētos to izaicināt? Neviens! Nūjā, istabā jau neviena nebija. Pareizi. Tātad man bija jādodas uz nākamo telpu. Nekādu problēmu. Ievilcis elpu, mīnotaurs uz pirkstgaliem pārtipināja drupām klātajai grīdai līdz caurumam sienā un uzmanīgi palūkojās ap stūri.

Tumsa, lietus šalkoņa logos, amforas un feniķiešu podi lauskās uz grīdas. Un kaut kur tālumā plīstoša stikla troks­nis. Ienaidnieks joprojām atradās vairākas istabas tālāk. Labi. Mīnotaurs drosmīgi iesoļoja telpā.

Nākamās pāris minūtes mēs spēlējām tādu kā palēninātu kaķa un peles spēli, šādu darbību atkārtojot vairākas reizes. Jauna istaba, atkal tukša, un skaņas man priekšā. Marodieris devās uz priekšu, jautri dragādams visu, kas trāpījās tam ceļā, un es nepār­liecinoši viņam sekoju, pārāk nekārodams satikties. Jāatzīst, ka parasti Bartimajs tā nerīkojas. Bet Zeno liktenis man joprojām bija prātā, un es mēģināju darīt visu, lai izvairītos no drošas nāves.

Viss liecināja par to, ka man nav darīšana ar cilvēcisku būtni. Bet kas tad tas varētu būt? Ifrīts? Iespējams, lai gan pēc stila neat­bilst. Ifrīti parasti lieto daudz maģijas augstākās klases sprā­dzienus un dedzināšanas -, bet te no tiem nebija ne miņas, tikai brutāls spēks. Mārids? Tas pats. Turklāt es jau sen būtu sajutis tā maģisko klātbūtni. [24] [1] Māridi izstaro tik spēcīgu auru, ka tos var izsekot pēc maģiskās slie­des: aiz viņiem stiepjas tāda pati sliede kā aiz gliemežiem. Protams, nekad neiedomājies lietot šo salīdzinājumu mārida klātbūtnē!