Golema acs

Tad negaidīti akmens dūre atlaidās, tvēriens vājinājās. Mīnotaura ķermenis tika mests augstu gaisā, lai to sadragātu pret tuvējo sienu. Apziņa izslēdzās, es nogāzos uz grīdas.

Tur es brīdi gulēju, apmulsis un neko nesaprazdams. Dzir­dēju skrapstošas skaņas, it kā smilšakmens torss tiktu stumts malā, un nedarīju neko. Jutu, kā nošūpojas grīda, kad sadauzītā statuja tika nosviesta malā, un vēl aizvien nedarīju neko. Es dzirdēju, kā mans ienaidnieks slejas kājās, un joprojām neko nedarīju. Tomēr pamazām briesmīgais, stindzinošais akmens rokas pieskāriens zaudēja ietekmi, manī atkal sāka degt uguns. Un, kad smagās akmens kājas soļoja manā virzienā, es sajutu sevī pietiekami daudz enerģijas, lai rīkotos.

Es atvēru acis un redzēju neskaidras ēnas.

Ar lielu piepūli mīnotaurs kļuva par kaķi un palēca malā no lielās kājas, kas iegrima grīdā. Kaķis piezemējās tālāk, nagus izšāvis, asti sabozis kā pudeļu birsti, un tūdaļ lēca atkal.

Lēcienā dzīvnieks pagrieza galvu un beidzot pilnībā ierau­dzīja savu pretinieku.

Tam apkārt jau atkal pulcējās melni mākoņi, ietinot tēlu gluži kā līķautā. Tomēr to vēl pietiekami apspīdēja mēnesgaisma, lai es savu pretinieku varētu nopētīt.

No pirmā acu uzmetiena šķita, ka būtu atdzīvojusies kāda no zāles statujām milzīga, cilvēka apveidiem līdzīga figūra, apmēram trīs metrus augsta. Divas rokas, divas kājas, lempīgs torss un gluda galva.

Tas viss bija redzams tikai pirmajā plānā, pārējos sedza tumsa.

Kaķis piezemējās uz krokodila dieva Sobeka galvas un brīdi tur tupēja, nikni šņākdams. Ienaidnieka stāvs izstaroja savādu citādību; man šķita, ka, tikai uzmetot tam skatienu, mana ener­ģija vājinās.

Pēkšņi tas nāca man virsū pārsteidzošā ātrumā, un gaisma, kas plūda no loga, apspīdēja tā seju… Šis radījums izskatījās kā raupjš, slikti apstrādāts mākslas priekšmets. Ķermeņa virsma slāņojās, tā šķita saplaisājusi un sačervelējusies, vietām atklājot arī gludus laukumus. Radījumam nebija ne ausu, ne matu. Acu vietā briesmonim rēgojās divi caurumi, kas izskatījās kā izbaks­tīti ar milzīgu, neasu zīmuli. Arī deguna tam nebija, toties bija kaut kas līdzīgs mutei, kas pletās plašā, ņirdzīgā plēsīgas hai­zivs smīnā. Un pašā pieres vidū mirdzēja ovāls, ko es pavisam nesen biju redzējis kaut kur citur.

Tas bija samērā mazs, veidots no tā paša zilpelēkā materiāla kā pārējais ķermenis, bet tikpat sarežģīts un smalks, cik viss pārējais raupjš un neapstrādāts. Tā bija vaļēja acs, bez plak­stiņa un skropstām, bet ar smalku varavīksneni un apaļu acs zīlīti. Un, pirms vēl tumsas aizsegs paspēja radījumu noslēpt skatienam, es pamanīju, ar kādu gudrību un sapratni šī acs mani vēro.

Tumsa tiecās uz manu pusi. Kaķis lēca. Aiz muguras dzirdēju sašķīstam Sobeka statuju. Bija pienācis laiks bēgt. Biju noskaid­rojis, ko gribēju. Nav vērts sev glaimot. Te nekas vairs nebija darāms.

Kaut kas pārlidoja man pāri un sadūrās ar durvīm, izgāžot tās. Kaķis izlēca pa izsisto caurumu. Aiz muguras skanēja rīboši soļi.

Es biju nonācis mazā, tumšā istabā, kur stāvēja etniska rakstura audumi un gobelēni. Logs istabas galā varēja būt glā­biņš. Kaķis skrēja turp, ūsām plīvojot, ausis pieglaudis, nagiem skrapstot pret grīdu. Tas lēca un pēdējā mirklī pasviedās sānis, izgrūdis kaķim gluži neraksturīgu lāstu. Tas bija pamanījis aiz­sargtīkla baltos pavedienus aiz loga. Burvji bija ieradušies un ieslodzījuši mūs.

Kaķis pagriezās, meklēdams vēl kādu izeju, bet neatrazdams.

Sasodītie burvji.

Durvis piepildīja mutuļojošs, melns mākonis.

Kaķis aizsargādamies pieplaka grīdai. Pret loga stikliem sitās lietus.

Brīdi ne kaķis, ne tumsas mākonis nekustējās. Tad no mākoņa parādījās kaut kas mazs un balts tā bija krokodila dievam Sobekam norautā galva, kas lidoja uz šo pusi. Kaķis palēca malā. Galva izlidoja pa logu. Caur izdauzīto rūti telpā sitās lietus, kas bija kļuvis karsts no saskares ar aizsargtīklu. Istabā ielauzās vējš. Gobelēni uzvirpuļoja gaisā.

Soļi. Un tumsa, kas tuvojās, piepildīja visu istabu.

Kaķis paslēpās stūrī, saraudamies, cik mazs vien varēja. Tūlīt, tūlīt acs mani ieraudzīs…

Vēl viena vēja brāzma sapurināja gobelēnus. Man radās ideja.

Ne pārāk spoža, bet es tobrīd nebiju izvēlīgs.

Kaķis lēca un pieķērās pie tuvākā gobelēna, samērā plāna, iespējams, no Amerikas, kas attēloja kantainus cilvēkus labības laukā. Dzīvnieks uzrāpās līdz audekla augšmalai, kas bija stin­gri piestiprināta sienai, un ar strauju nagu kustību to atplēsa. Vējš paķēra audumu un nesa uz istabas vidu, kur tas sadūrās ar kaut ko melnās tumsas vidū.

Bet kaķis jau bija pie nākamā gobelēna, raudams to nost no sienas. Un tad pie nākamā. Pēc brīža pusducis auduma gabalu plivinājās istabas vidū gluži kā spoki vējā un lietū.

Radījums mākoņa vidū bija norāvis no sejas pirmo audumu, bet tagad tam uzkrita nākamais. No visām pusēm lidoja un grie­zās auduma gabali, apmulsinot manu pretinieku un aizsedzot tam skatienu. Es jutu, kā milzīgās rokas plivinās pa gaisu, mil­zīgās kājas stampā uz priekšu un atpakaļ.

Kamēr radījums bija aizņemts ar gobelēniem, es mēģināju aizlavīties citur.