Golema acs

Viegli pateikt, grūti izdarīt. Jo šķita, ka melnais mākonis tagad piepilda visu istabu, un es nevēlējos vēlreiz saskrieties ar nāves elpu dvešošo radījumu mākoņa centrā. Tāpēc, pieplacis sienai, virzījos uz priekšu ļoti piesardzīgi.

Es jau biju ticis pusceļā līdz durvīm, kad šis radījums, acīmre­dzot izmisumā zaudējis jebkuru virziena izjūtu, pēkšņi piespēra kāju un sita pa tuvāko sienu. No griestiem nobira apmetums, un šķembas un akmens gabali pievienojās lietus, vēja un gobe­lēnu dejai istabas centrā.

Pēc otrā trieciena siena sabruka, un līdz ar to iegāzās arī griesti.

Uz brīdi kaķis sastinga, acis plati iepletis, bet tad saritinājās kamoliņā.

Pēc brīža akmens, ķieģeļu, cementa un metāla masa gāzās lejup, aprokot istabu.

17 netenjels

M azais vīriņš atvainodamies pasmaidīja. Mēs esam aizvākuši lielāko daļu gruvešu, viņš ziņoja, bet neko neesam atraduši.

Džesikas Vaitvelas balss bija auksta un mierīga. Nekā, Šubit? Tas, ko tu stāsti, ir pilnībā neiespējami. Manuprāt, kāds tur vēl ir aizkavējies.

Atļaujiet pazemīgi ziņot, ka nav. Viņš patiešām izskatī­jās pazemīgs, stāvēdams burves priekšā ar saliektām kājām, galvu pieliecis, cepuri rokās burzīdams. Tikai atrašanās pentaklā norādīja, ka tas nav cilvēks, tāpat kā viņa kreisā kāja, kura izskatījās pēc lāča ķetnas acīmredzot dēmons to bija aiz­mirsis nomainīt vai arī atstājis kāda untuma dēļ.

Netenjels drūmi palūkojās uz džinu un salika kopā pirkstu galus, izlikdamies, ka rūpīgi pārdomā. Viņš sēdēja ar zaļu ādu apvilktā krēslā ar augstu atzveltni. Citi tādi paši krēsli bija izvietoti ap pentaklu. Zēns apzināti bija ieņēmis tādu pašu pozu kā Vaitvelas jaunkundze taisna mugura, sakrustotas kājas, elkoņi uz krēslu paroceņiem -, mēģinādams izskatīties tikpat varens un svarīgs kā viņa. Netenjels baidījās, ka apkār­tējie varētu pamanīt viņa bailes. Jaunais burvis runāja tik mie­rīgi, cik vien spēja. Jums jāpārmeklē visi gruveši, viņš teica. Manam dēmonam tur jābūt.

Mazais uzmeta viņam spoži zaļo acu skatienu. Džesika Vaitvela ierunājās: Tavs dēmons varētu būt arī pagalam, Džon.

-   Domāju, ka es justu, ja tas būtu noticis, zēns pieklājīgi atbildēja.

-   Vai varbūt tas ir izrāvies no saistībām. To sacīja Hen­rijs Divāls no pretējā krēsla. Policijas priekšnieks aizpildīja visu krēslu. Viņa pirksti nepacietīgi bungoja pa krēsla paroceņiem. Melnās acis spīdēja. Tā bieži notiek ar pārāk godkārīgiem mācekļiem.

Netenjels neiesaistījās cīņā. Viņš klusēja.

Vaitvelas jaunkundze vēlreiz vērsās pie sava kalpa: Manam māceklim taisnība, Subit, viņa teica. Tev vēlreiz jāpārmeklē gruveši. Pasteidzies.

-   Jā, jaunkundz. Viņš paklanījās un nozuda.

Istabā iestājās klusums. Netenjela seja bija mierīga, bet emo­cijas mutuļot mutuļoja. Viņa karjera un, iespējams, dzīvība bija likta uz spēles, bet Bartimajs nekur nebija atrodams. Jaunais burvis bija licis visu uz savu kalpu, un tagad visi domāja, ka viņš ir zaudējis. Netenjels palūkojās apkārt, ievērodams alkatīgo, apmierināto skatienu Divāla acīs, meistares nepatiku, Tallova kunga izmisīgo cerību. Iekšlietu ministrs visu nakti bija pavadī­jis, nevis pūlēdamies novērst notiekošo grautiņu Britu muzejā, bet lamādams Netenjelu. Patiesībā viņu nevarēja vainot. Vis­pirms Pinna veikals, tad Nacionālā galerija, tagad (patiešām šausmīgi!) Britu muzejs. Iekšlietu ministrija bija zaudējusi kontroli pār notikumiem, un policijas priekšnieks bija gatavs ņemt lietu savās rokās. Tiklīdz tika paziņots par milzīgajiem postījumiem muzejā, Divāla kungs bija uzstājis, ka piedalīsies sakopšanas darbos. Un vērojis visu ar triumfu acīs.

-   Tātad… Divāla kungs uzlika rokas uz ceļiem, gatavoda­mies piecelties. Manuprāt, es esmu iztērējis jau gana laika, Džesika. Iekšlietu ministrijas līdzšinējās rīcības rezultātā mums ir sagrauts Britu muzejs un simtiem vērtīgu mākslas priekš­metu. Visam pirmajam stāvam cauri ir gājusi iznīcība, vairākas nenovērtējamas statujas ir sadragātas vai saplēstas, un Rozetas akmens samalts miltos. Mēs nezinām, kas pastrādājis šo nozie­gumu, un nespējam to noskaidrot. Pretošanās kustības dalīb­nieki ir brīvi kā putni gaisā. Un Mandrāka jaunskungs ir pazau­dējis savu dēmonu. Ne pārāk iespaidīgi panākumi, bet man par tiem tik un tā jāziņo premjerministram.

-   Lūdzu, pasēdi tepat, Henrij, Vaitvelas jaunkundzes balss bija tik indīga, ka Netenjels juta savu ādu sačokurojamies. Likās, ka šis tonis ietekmē pat policijas priekšnieku, viņš brīdi vilci­nājās un tad apsēdās. Izmeklēšana nav beigusies. Pagaidīsim vēl pāris minūtes.

Divāla kungs uzsita knipi. No ēnainā kabineta stūra parā­dījās sulainis ar sudraba paplāti, uz kuras stāvēja vīna glāzes. Divāla kungs paņēma glāzi un saskalināja vīnu. Klusums.

Jūlijs Tallovs no platmaļu cepures apakšas uzdrošinājās izteikt savu viedokli: Žēl, ka mana dēmona tur nebija. Nemai­des ir varens radījums, kas būtu devis man vismaz kādu ziņu pirms nāves. Šis Bartimajs acīmredzot ir samērā vājš.

Netenjels naidīgi palūkojās uz priekšnieku, bet neko neteica.