Golema acs

-  Apmēram bez piecpadsmit divos no rīta sabruka viena no austrumu spārna sienām. Nezināms spēks izlauzās cauri aizsar­dzības tīklam, nogalinot visus velnēnus apkārtnē. Mēs pārmek­lējām muzeju un atradām tikai tevi bezsamaņas stāvoklī.

Pantera noskurinājās. Nu ko tad tu gribēji, kad man pāri sabruka vesela ēka? Ka es uz drupām dejošu mazurku?

Netenjels skaļi noklepojās. Lai nu tā būtu, viņš stingri teica. Ja tu nevarēsi sniegt citus pierādījumus, vaina par šo grautiņu tiks uzvelta tev.

-   Ko? panteras acis dusmās iepletās. Tu vaino mani? Pēc visa, ko esmu pārcietis? Visa mana būtība ir vienās brūcēs! Pat tur, kur brūču parasti nemēdz būt!

-   Tātad, Netenjels turpināja. Kas to izdarīja?

-   Kas lika mājai sabrukt? -Jā.

-  Tu gribi zināt, kas izraisīja vakardienas grautiņu un pēc tam aizbēga jums no degungala?

-   Tieši tā.

-  Tātad tu vēlies, lai es nosaucu tā radījuma vārdu, kas iera­dās no nekurienes, aizgāja, neviena neredzēts, ietīts tumsā, nezināms? Vai tas ir gars, cilvēks vai dzīvnieks, vai kas cits jeb­kurā plānā? Vai tu patiešām gribi to zināt?

Netenjels juta, ka dūša jau sen sašļukusi papēžos. Jā.

-   Pavisam vienkārši. Tas ir golems.

Vaitvelas jaunkundze skaļi ievilka elpu, Tallovs un Divāls nosvilpās. Netenjels šokā apsēdās. Golems?

Pantera sakārtoja matiņus virs vienas uzacs. Labāk tici man, vecīt.

-   Vai esi pārliecināts?

-   Milzīgs māla briesmonis, ciets kā granīts, neievainojams, ar tādu spēku, ka spēj sagraut sienas. Tinas tumsā un nes līdzi kapa smaku. Tā pieskāriens nes nāvi jebkuram, kas veidots no gaisa un uguns kā es. Tas pārvērš mūsu būtību pelnos. Jā, esmu pilnīgi pārliecināts.

Vaitvelas jaunkundze atmeta ar roku. Tu vari kļūdīties, dēmon.

Pantera pievērsa sievietei savu dzelteno acu skatienu. Neten­jelam jau šķita, ka džins mēģinās pazoboties par meistari. Var­būt tas arī bija gribējis tā darīt, bet pārdomāja. Bartimajs nolieca galvu. Varbūt, jaunkundz. Bet es esmu redzējis golemus jau agrāk, kad kalpoju Prāgā.

-   Prāgā! Pirms vairākiem gadsimtiem! Divāla kungs iesau­cās. Viņš izskatījās aizkaitināts. Tie pazuda kopā ar Svēto Romas impēriju. Pēdējie reģistrētie golemi darbojās Gledstona laikā. Tie ieveda vienu no mūsu bataljoniem Vltavas upē, zem pils. Bet burvji, kas tos vadīja, tika atrasti un sakauti un golemi sakapāti gabalos uz Akmens tilta. Tas viss lasāms hronikā.

Pantera vēlreiz palocījās. Jā, ser, tā varētu būt taisnība.

Divāla kungs trieca dūri pret krēsla paroceni. Tā ir tais­nība! Kopš čehu impērijas krišanas vairs nav reģistrēts neviens golems. Burvji, kuri pārcēlās pie mums, nezināja golema veido­šanas principus, bet tie, kuri palika Prāgā, bija tikai savu diženo priekšteču ēnas, maģijas amatieri. Tā ka māksla izveidot un val­dīt pār golemu ir zudusi.

-   Acīmredzot ne visiem. Pantera sašūpoja asti. Golema rīcību kāds kontrolēja. Viņš vai viņa visu vēroja pa aci golema pierē. Es redzēju saprātīgu skatienu tumšā mākoņa vidū.

-   Phe! Divāla kungs neizklausījās pārliecināts. Muļķības! Dēmons melo.

Netenjels palūkojās uz meistari. Viņa bija saraukusi pieri. Bartimaj, viņš teica, es pavēlu tev runāt taisnību. Vai tu varētu kļūdīties?

Pantera samirkšķināja acis. Nē. Pirms četriem simtiem gadu es vēroju pirmā golema izveidošanu, to radīja dižais bur­vis Lēvs dziļi Prāgas geto. Viņš sūtīja to no saviem sagrabēju­šajiem, zirnekļa tīkliem klātajiem bēniņiem iedvest bailes visos viņa ienaidniekos. Golems bija maģiska būtne, kas tomēr darbo­jās pret visu maģisko, piemēram, džiniem. Tam piemita zemes spēks mūsu burvestības tā klātbūtnē pazuda, izgaisa, viņš padarīja mūs aklus un nespēcīgus, nospieda pie zemes. Radī­jums, ar ko es cīnījos pagājušonakt, bija tieši tāds. Tas nogali­nāja vienu no maniem biedriem. Es nemeloju.

Divāls nošņaukājās. Ja es ticētu visam, ko dēmoni runā, līdz šai dienai nebūtu nodzīvojis. Tās ir tīrās pasaciņas, kas sacerētas, lai aizstāvētu savu saimnieku. Viņš nolika glāzi malā un, piecēlies kājās, paskatījās uz apkārtējiem. Vai nav vienalga golems vai ne. Ir skaidrs, ka Iekšlietu ministrija zau­dējusi kontroli pār notikumiem. Jāskatās, vai mūsu departa­mentam neveiksies labāk. Tūlīt pat došos pie premjerministra. Uz redzēšanos!

Viņš devās uz durvīm, ādas zābakiem čīkstot. Neviens neteica ne vārda.

Durvis aizvērās. Vaitvelas jaunkundze palika mierīga. Griestu gaismas, kas spīdēja uz viņu, lika sievietes sejai izskatīties vēl kārnākai. Viņa domīgi pakasīja aso zodu, garajiem nagiem no­šņirkstot pret ādu. Mums tas rūpīgi jāapdomā, viņa teica. Ja dēmons runā taisnību, esam guvuši vērtīgu informāciju. Tomēr Divālam ir tiesības būt skeptiskam, lai gan šoreiz viņš runāja, cenšoties apstrīdēt mūsu panākumus. Golema radīšana ir ļoti sarežģīts, gandrīz neiespējams process. Ko jūs par to zināt, Tallov?

Ministrs pārgrieza acis. Paldies Dievam, pavisam maz. Tā ir primitīva maģijas forma, ko mūsu attīstītajā sabiedrībā neiz­manto. Nekad neesmu vēlējies to izpētīt.

-   Un tu, Mandrāk?