Golema acs

-   Nē. Tu šobrīd soļo pa naža asmeni, Džon. Es tev uzticēju lielu atbildību, un kas notika? Sagrauta Nacionālā galerija un Britu muzejs! Tomēr, pateicoties tavam dēmonam, mēs vismaz zinām, ar kādu ienaidnieku mums ir darīšana. Tagad mums jāuzzina, kas to kontrolē. Vai tā ir kāda sveša vara? Vai vietējie atkritēji? Golema acs zādzība varētu liecināt par to, ka kāds ir uzgājis arī atdzīvinošo pergamentu. Ar to tev jāsāk. Meklē pazaudētās zintis, turklāt ātri.

-  Jā, meistare, kā teiksiet. Netenjela acīs atspoguļojās šau­bas. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt.

-   Mēs uzbruksim golemam caur tā pavēlnieku, Vaitvelas jaunkundze teica. Kad atradīsim, kur slēpjas senās zinības, atradīsim arī ienaidnieku. Un tad varēsim rīkoties. Viņas balss bija skarba.

-   Jā, jaunkundz.

-   Tavs džins šķiet noderīgs… Viņa vērīgi nopētīja pan­teru, kas sēdēja, laizīdama ķepas un nelikdamās ne zinis par sarunu.

Netenjels saviebās. Tā nekas.

-   Tas izdzīvoja pēc golema uzbrukuma, kas ir vairāk, nekā jebkurš cits bija spējīgs izdarīt. Ņem viņu līdzi.

Netenjels izskatījās apjucis. Piedodiet, es nesapratu. Kurp jūs vēlaties, lai es dodos?

Džesika Vaitvela jau bija piecēlusies kājās. Un kā tu domā? Uz golema vēsturiskajām mājām. Uz vienīgo vietu, kur slepenās zinības vēl varētu būt saglabājušās. Es gribu, lai tu dodies uz Prāgu.

18 kitija

^Kitija reti kad ļāva grupas kopējam noskaņojumam sevi ietek­mēt, bet todien, kad bija pārstājis līt, viņa devās apciemot vecā­kus un nedaudz atpūsties.

Šovakar, Pretošanās kustības komandas ārkārtas tikšanās laikā, viņi uzzinās par savu lielo cerību lielāko darbu, kādu viņi jebkad bija veikuši. Sapulcē tiks atklātas jaunas, svarīgas pasākuma detaļas,-un veikalā bija jūtamas saspringtas gaidas, kurās jaucās sajūsma un neskaidrība un kuras lika Kitijai juties kā uzvilktai stīgai. Viņa aizgāja no darba agrāk, nopirka puķu pušķi un pārpildītā autobusā devās uz Balhamu.

Iela bija tikpat klusa kā parasti, nelielā māja kārtīga un uzposta. Viņa skaļi pieklauvēja, turot puķes iespiestas starp zodu un plecu un meklējot somā atslēgas. Pirms Kitijai izdevās tās atrast, durvis atvērās un tajās parādījās mātes nobažījusies seja.

Ieraugot meitu, viņas acis atdzīvojās. Ketlīn! Cik jauki! Nāc iekšā, mīļā!

Sveika, mamm! Tās tev.

Sekoja dīvains skūpstu un apskāvienu mudžeklis, puķu apbrīnošana un durvju aizvēršana. Pēc tam Kitija tika aizvesta uz mazo virtuvīti, kur katliņā vārījās kartupeļi un tēvs sēdēja, tīrīdams kurpes. Joprojām turēdams rokā kurpi un tīrāmo bir­sti, viņš piecēlās, noskūpstīja meitu un apsēdināja tukšā krēslā.

-  Pēc piecām minūtēm būs gatava sautēta gaļa ar kartupe­ļiem, māte teica.

-   Cik jauki.

-Tātad… Pēc pārdomu brīža tēvs bija nolicis kurpi un tīrāmo birsti uz galda un pievērsies Kitijai, plati smaidīdams. Kā rit dzīve krāsu un otu pasaulē?

-   Viss kārtībā. Nekas īpašs, bet es jau vēl tikai mācos.

-   Un Spalvaskāta kungs?

-  Viņš ir diezgan vārgs. Grūti paiet.

-  Ak vai! Un kā tad ar viņa biznesu? Galvenais vai jums ir pircēji no burvju aprindām? Vai burvji vispār glezno?

-   Ne pārāk daudz.

-  Tieši turp tev jāvirza visa enerģija, meitenīti Viņiem ir nauda.

-  Jā, tēt. Mēs tagad tieši pievēršam visu enerģiju burvjiem, vari man ticēt. Kā veicas darbā?

-  Ai, tu jau zini. Lielā Lieldienu izpārdošana.

-   Lieldienas bija pirms diviem mēnešiem, tēt.

-  Sajā biznesā viss virzās ļoti lēni. Vai es varētu dabūt krūzi tējas, īris?

-  Nejau pirms pusdienām! Māte meklēja vēl vienu šķīvi un iekārtoja Kitijai vietu pie galda. Nesaprotu, kāpēc tu nedzīvo mājās, Kitij. Tas ir diezgan tuvu, un sanāktu arī lētāk.

-   īres maksa nav pārāk augsta.

-  Jā, bet ēdiens un viss pārējais. Tev jātērē tam visam nauda, bet tu mierīgi varētu paēst pie mums. Lieka naudas šķērdēšana.

-  Hmm, Kitija paņēma no galda dakšiņu un sāka nevērīgi ar to bungot pa galdu. Kā klājas Hairnēkas kundzei? Un Džeikobam vai esat viņu pēdējā laikā redzējuši?

Māte bija noliekusies pie plīts, no kuras atvērtajām durvīm plūda karsts gaiss, kas smaržoja pēc gaļas un garšvielām. Viņas balss skanēja dīvaini, gluži kā no alas. Džarmilai klājas labi, viņa teica. Džeikobs strādā pie tēva, kā jau tu zini. Nē, es neesmu viņu redzējusi. Viņš jau bieži neiziet no mājas. Alfrēd, vai tu man nepasniegtu virtuves cimdus? Šausmīgi karsts. Un tagad nokās kartupeļus. Tev vajadzētu viņu apciemot, mīļā. Nabaga zēns priecātos par sabiedrību. īpaši tavu. Žēl, ka tu pie viņa vairs neej.

Kitija sarauca pieri. Tu kādreiz teici ko pavisam citu, mamm.

-  Ak, tas bija tik sen… Tagad tu esi gandrīz pieaugusi. Ak jā, un vecmāmiņa ir mirusi, Džarmila man pastāstīja.

-   Kā? Kad?

-  Kaut kad pagājušajā mēnesī. Neskaties uz mani tā ja tu pie mums iegrieztos biežāk, būtu to uzzinājusi agrāk. Bet neva­rētu teikt, ka tas tevi īpaši interesētu, vai ne? Neatstāj tos uz uguns, Alfrēd, tie sadegs!