Golema acs

-  Jā, tūlīt. Bet ko es gribēju teikt… nākamreiz Tallova kunga grāmatās tiks nomainīti ne tikai vāki.

Kitija sarauca pieri. Kas tad? Buramvārdi?

Džeikobs viltīgi pasmaidīja. Ja vien proti, ir iespējams apmainīt vietām lappuses, izmainīt teikumus un diagrammas. Turklāt tas nav pats grūtākais, vismaz ne tiem cilvēkiem, ko pazīst mans tēvs. Mēs sabotēsim vairākus buramvārdus un… tad jau redzēsim.

-  Vai tad viņš nepamanīs?

-  Viņš taču vienkārši izlasa buramvārdus, uzzīmē pentaklu vai ko citu un tad… kas zina? Ja buramvārdi ir nepareizi, ar burvi var notikt sliktas lietas. Džeikobs atgāzās spilvenos. Varbūt paies gadi, kamēr Tallova kungs iekritīs mūsu lamatās, bet kas par to? Esmu gatavs gaidīt. Mana seja tik un tā vēl pāris gadu būs šāda. Viņš pēkšņi novērsās. Labāk pasauc manu mammu. Un nestāsti nevienam par to, ko es tev teicu.

Kitija atrada Hairnēkas kundzi virtuvē. Viņa lēja burciņā dīvainu, baltu losjonu, kurā bija iejauktas aromātiskās zāles. Kad Kitija paziņoja Džeikoba teikto, viņa pamāja, pelēkajās acīs atspoguļojoties nogurumam.

-   Losjons pagatavots tieši laikā, Džeikoba māte sacīja, aizvākodama burku. Tu jau pati tiksi laukā, vai ne? To teikusi, viņa pazuda no istabas.

Kitija bija paspērusi divus soļus priekšnama virzienā, kad pēkšņi sadzirdēja zemu, skaļu svilpienu. Viņa pagriezās Džei­koba vecmāmiņa sēdēja savā krēslā pie plīts, klēpī turēdama bļodu ar neizlobltiem zirņiem. Spoži melnās acis mirdzēja, krunkainā seja papletās smaidā. Kitija nedroši atsmaidīja. Vec­māmiņa pacēla krunkaino roku un divas reizes pamāja ar sažuvušo pirkstu. Sirdij dauzoties, Kitija piegāja tuvāk. Nekad šo daudzo gadu laikā viņa nebija runājusi ar Džeikoba vecmāmiņu vai dzirdējusi viņu runājam. Meiteni pārņēma dīvainas bailes. Ko lai viņa saka? Viņa taču neprata čehiski. Ko vecā sieviete gribēja? Kitijai pēkšņi šķita, ka viņa ir nokļuvusi pasakā pie burves.

-  Tas tev, Džeikoba vecmāmiņa teica ar skaidru Dienvidlondonas akcentu, iebāzdama roku plato svārku kabatā. Viņa nenovērsa acis no Kitijas. Turi to vienmēr tuvumā… Kur gan tas ir? Ak jā… tepat. Ņem.

Vecmāmiņas roka bija reimatisma saliekta, un Kitija sajuta priekšmeta svaru un vēsumu plaukstā, pirms vēl redzēja, kas tas ir. Tas bija neliels metāla kareklis asaras formā. To varēja iekārt ķēdītē. Kitija nezināja, ko teikt.

-   Paldies. Cik skaists!

Džeikoba vecmāmiņa piekrītoši pamāja. Mhm. Tas ir sud­rabs, meitēn.

-   Tas… noteikti ir ļoti vērtīgs. Nez vai man vajadzētu…

-   Ņem. Un valkā. Vecmāmiņa saņēma Kitijas rokas savējās un sakļāva tās ap karekli. Nekad nevar zināt. Un tagad man jāķeras pie šiem simts zirņiem… vai varbūt simtu diviem, kat­ram gadam pa vienam. Tā. Man jāstrādā. Vari iet.

Nākamās pāris dienas Kitija ar vecākiem nepārtraukti strī­dējās, bet strīda iznākums vienmēr bija tas pats pat, izlietojot visus ietaupījumus, viņi joprojām bija parādā tiesai vairākus simtus. Šķita, ka mājas pārdošana varētu būt vienīgais atrisi­nājums.

Izņemot, protams, Spalvaskāta kunga piedāvājumu.

Piezvani, ja tas tevi interesē. Nedēļas laikā. Par dīvaino sastapšanos Kitija nebija neko teikusi vecākiem vai kādam citam, bet šie vārdi neizgāja viņai no prāta. Svešais bija solījies palīdzēt, un viņai principā nebija iebildumu. Jautājums bija tikai kāpēc? Meitenei nešķita, ka vecais vīrs to darītu vienkārši no labas sirds.

Bet, ja viņa nerīkosies, vecākiem būs jāpārdod māja.

T. E. Spalvaskāta tālruņa numurs noteikti bija atrodams telefongrāmatā viņš bija minēts kā mākslas piederumu tirgotājs Sautvorkā, un turpat atradās arī telefona numurs. Tas pats, kas uz vizītkartes. Tātad tik daudz bija taisnība.

Ko viņš gribēja? Kitijai šķita, ka nevajadzētu zvanīt, tomēr, loģiski spriežot: ko gan viņa varēja zaudēt? Ja meitene drīz vien nesamaksās, viņu arestēs, un Spalvaskāta kunga piedāvājums tagad bija pēdējais salmiņš.

Beidzot viņa izšķīrās.

Divus kvartālus no mājām stāvēja telefona būdiņa. Kādu rītu Kitija iegāja tajā un piezvanīja uz vizītkartē minēto nu­muru.

Atskanēja klusa balss. Mākslas piederumu veikals.

-   Spalvaskāta kungs?

-   Džonsas jaunkundz! Cik jauki! Es jau baidījos, ka nepiezva­nīsiet.

-Jā. Es… mani interesē jūsu piedāvājums, bet, pirms pie­ņemu jūsu naudu, es labprāt uzzinātu, ko jūs gribat no manis.

-   Protams, protams. Man jums šis tas jāpaskaidro. Vai varu ierosināt tikšanās vietu?

-   Nē. Pastāstiet pa telefonu.

-   Tas nebūtu saprātīgi.

-   Būtu gan. Es nevēlos riskēt. Nezinu, kas jūs tāds esat…