Golema acs

-   Tā gan. Labi, tad es ieteikšu, lūk, ko. Ja nepiekritīsiet, lai notiek. Ja piekrītat, mēs varētu satikties Druīdu kafejnīcā pie septiņiem ceļiem. Zināt, kur tas ir? Ļoti iecienīta vieta, vienmēr pilns ar cilvēkiem. Tur mēs mierīgi aprunāsimies. Ja šaubāties, varu piedāvāt ko citu. Ielieciet manu vizītkarti aploksnē kopā ar informāciju, kur vēlaties mani satikt, un nosūtiet man. Vai atstājiet savā istabā. Ja ar jums kaut kas notiks, policija mani atradīs. Tas jums liks justies drošāk. Un vēl. Lai kāds arī būtu mūsu sarunas rezultāts, naudu es jums tik un tā iedošu. Jūsu parāds tiks samaksāts tās pašas dienas vakarā.

Šķita, ka Spalvaskāta kungu šī garā runa nogurdinājusi. Viņš smagi elpoja, kamēr Kitija apdomāja piedāvājumu. Tas nepra­sītu ilgu laiku. Izklausījās pārāk labi, lai atteiktos.

Labi, viņa teica. Piekrītu. Cikos tiekamies Druīdu kafej­nīcā?

•

Kitija uzrakstīja zīmīti vecākiem un kopā ar Spalvaskāta kunga vizītkarti ieslidināja aploksnē, ko nolika uz gultas, atslejot pret spilvenu. Vecāki nebūs mājās līdz septiņiem. Tik­šanās bija norunāta trijos. Ja viss noritēs veiksmīgi, viņai būs pietiekami daudz laika atgriezties un noņemt zīmīti, pirms kāds to pamanīs.

Kitija iznāca no Lesterskvēra un nogriezās uz septiņu ielu krustojumu. Garām patraucās pāris burvju šoferu vadītos mel­nos limuzīnos, pārējie steidzās pa tūristu pilnajām ielām, sargā­dami kabatas no zagļiem.

Lai nokļūtu kafejnīcā laikus, viņa nogriezās pa īsāko ceļu sānieliņā aiz apģērbu veikala, kas iznāca tieši septiņu ielu krus­tojumā. Tā bija šaura un tumša, bet te nemanīja ne ielu muzi­kantus, ne apnicīgos tūristu barus, un Kitijas acīs tā bija plata kā lielceļš. Meitene pielika soli, paskatīdamās pulkstenī. Bez desmit trīs. Viņa paspēs laikā.

Ieliņas vidū meitene sastinga, jo no viena nama dzegas pēkšņi lēca strīpains kaķis, kas pazuda pretējā nama restotajos logos, izdvešot tādu brēcienu kā kuģa sirēna. Atskanēja plīstoša stikla troksnis. Un tad klusums.

Kitija dziļi ievilka elpu un devās tālāk.

Un pēc brīža viņa dzirdēja, kā viņai aiz muguras seko klusi soļi.

Pār kauliem pārskrēja drebuļi. Viņa pielika soli. Tikai nekrist panikā. Gan jau tas ir vienkārši gājējs, kas arī izvēlējies īsāko ceļu. Ieliņas gals vairs nebija tālu. Viņa jau varēja saskatīt cil­vēkus krustojumā.

Šķita, ka soļi aiz muguras kļūst straujāki. Acis plati iepletusi, sirdij dauzoties, Kitija sāka skriet.

Un tad kāds iznāca no durvju ailes viņai priekšā. Vīrietis bija tērpies melnā, un sejai priekšā bija maska, no kuras varēja saskatīt tikai acis.

Kitija šausmās iekliedzās un apcirtās riņķī.

Aiz viņas nāca vēl divi maskās tērpti stāvi.

Meitene atvēra muti, lai vēlreiz kliegtu, bet nepaspēja. Viens no vajātājiem viņas virzienā kaut ko meta mazu, melnu lodi. Tā sašķīda pret zemi tieši Kitijai pie kājām. No tās pacēlās melns mākonis, virpuļodams un sabiezēdams.

Kitija bija pārāk nobijusies, lai kustētos. Viņa novēroja tikai, kā melnais mākonis pamazām pārvērtās mazā, zili melnā spār­notā radībā ar gariem, asiem ragiem un platām, sarkanām acīm. Tas brīdi karājās gaisā, it kā skaidri nezinātu, ko darīt.

Cilvēks, kas bija metis lodi, norādīja uz Kitiju un izkliedza pavēli.

Radījums vairs nemeta kūleņus gaisā. Naidīgs smīns sašķēla viņa seju.

Tas nolaida ragus, savicināja spārnus un ar asinis stindzi­nošu kliedzienu metās Kitijai virsū.

19 kitija

Briesmonis metās Kitijai virsū, mirdzinādams asos ragus un plati atplezdams aszobaino muti. Zili melnie spārni sitās mei­tenei sejā, mazās rokas mēģināja aizsniegt acis. Viņa juta tā riebīgo elpu sev sejā, uzbrucēja spiedzieni apdullināja. Meitene mežonīgi dauzīja ar dūrēm un kliedza…

Un pēkšņi uzbrucējs ar skaļu blīkšķi uzsprāga, gaisā uzvirpuļoja zili melnas auksta lietus lāses un uzvēdīja asa smaka.

Kitija sabruka pret tuvāko sienu, smagi elpodama un raudzī­damās apkārt. Neradījums bija pazudis un trīs maskotie cilvēki tāpat. Ieliņa bija tukša. Nekur nemanīja nekādu kustību.

Viņa metās skriet, cik ātri vien jaudāja, izskrēja uz ļaužu pārpilnās ielas un iejuka drūzmā, cenzdamās izlauzt ceļu līdz septiņu ielu krustojumam.

Septiņas ielas šeit satikās pie apļa, ko no visām pusēm ieskāva viduslaikos celtas mājas no nomelnējuša koka un krāsota ģipša. Apļa vidū bija jātnieka figūra, tās pakājē sēdēja cilvēki, izbaudot pēcpusdienas sauli. Tai pretī stāvēja vēl viena statuja Gled­stons Likumdevējs. Viņš bija tērpies apmetnī un turēja rokā papi­rusa rulli, vienu roku pacēlis, it kā sludinādams likumus cilvēku pūlim. Kāds vai nu dzērājs, vai anarhists bija uzrāpies diža­jam vīram uz pleciem un uzlicis viņam galvā oranžo, satiksmes regulēšanai paredzēto konusu, tādējādi likdams burvim izskatī­ties pēc cirka klauna. Policisti to vēl nebija pamanījuši.