Golema acs

Akmens pēkšņi atradās mīnotaura varenajās rokās, un tas devās atpakaļ, meklējot labāko vietu, no kurienes mest. Manu skatienu piesaistīja mazs faraons. Neatcerējos, kas viņš tāds bija acīmredzot ne no diženajiem. Pat statujai bija tāds ska­tiens, it kā lūgtu piedošanu. Tomēr augstmanis sēdēja izrotātā tronī zāles galā un viņa klēpis izskatījās pietiekami plats, lai mīnotaurs uz tā varētu nostāties.

Joprojām turēdams rokās akmeni, es uzlēcu vispirms uz paaugstinājuma, pēc tam uz troņa un tad faraonam klēpī. Palū­kojos pār plecu. Lieliski es atrados akmens sviediena attālumā no pulsējošā, melnā plankuma, pietiekami augstu, lai mestu īstajā trajektorijā. Es sasprindzināju āža kājas, sasprindzināju bicepsus, nosprauslājos un metu akmeni augšup un uz priekšu, gluži kā no katapultas.

Uz brīdi lidojošo akmeni apspīdēja gaisma no logiem, tad tas krita lejup garām faraona sejai, līdz pat statujas pamatam un melnās miglas centrā.

Atskanēja skaņa, kāda rodas, sitoties akmenim pret akmeni. No tumšā mākoņa visos virzienos izlidoja melni akmens gaba­liņi.

Tātad biju trāpījis kaut kam cietam.

Melnais mākonis uzmutuļoja pēkšņās dusmās. Tas atkāpās, un tā centrā pamanīju kaut ko ļoti lielu un spēcīgu, kas neprā­tīgā niknumā vicināja milzīgas dūres. Tad mākonis atkal sakļāvās un triecās pret statuju, it kā vainotu to notikušajā.

Tobrīd drosmīgais mīnotaurs bija paslēpies, saritinājies farao­nam klēpī un skatījās uz notiekošo pa plaisu marmora tēlā. Pat mani ragi bija nedaudz noļukuši, lai neatklātu slēptuvi. Vēroju, kā tumšais mākonis un tas, kas tajā atradās, izlēmīgi pagriežas un sāk meklēt vainīgo. Nezināmais novērsās no Ramzesa sta­tujas pamatnes, šūpodamies starp apkārtējām statujām. Atska­nēja smagu soļu duna.

Ņemot vērā, ka mans pretinieks spēj izlauzties cauri akmens sienām, par savu pirmo uzbrukumu nebiju lolojis pārāk lielas cerības. Un tomēr biju vīlies, ka triecienam tik maza ietekme. Tomēr tas bija devis man nelielu ieskatu, kāds radījums slēp­jas tumsas mākonī, un, tā kā es nevarēju to iznīcināt, viens no maniem uzdevumiem bija ievākt informāciju par nezināmo marodieri. Mazs akmens bija pavēris nelielu caurumu tumsas mākonī… ko tad varētu izdarīt liels akmens?

Viļņojošais mākonis virzījās uz priekšu, lai apskatītu aiz­domīgu statuju grupu otrā zāles malā. Neraksturīgi zaglīgi mīnotaurs noslīdēja no faraona klēpja un slēpdamies devās uz priekšu, kur pie sienas stāvēja milzīgs, no smilšakmens [28] [1] Kartuša uz tā krūtīm vēstīja, ka tas esot Amoss no astoņpadsmitās dinastijas, "… tas, kurš apvienojas slavā". Tā kā viņam nebija ne galvas, ne roku un kāju, tā šķita tīrā lielība. veidots faraona torss.

Torss bija apmēram četrus metrus augsts. Es paslēpos tā ēnā, pa ceļam paķerdams līdzi mazu apbedīšanas urnu. Pienācīgi iekārtojies, es pastiepu spalvaino roku un metu urnu pret zemi apmēram trīs metru attālumā. Tā ar skaļu blīkšķi saplīsa.

Tūlīt pat, it kā būtu gaidījis šādu skaņu, tumsas mākonis pagriezās un sāka soļot skaņas virzienā. Soļi skanēja arvien dedzīgāk. Tumsas taustekļi stiepās manā virzienā, atsitoties pret statuju. Mākonis tuvojās sadragātajai urnai un apstājās, nepārliecinoši noviļņojoties.

Viss bija sagatavots. Mīnotaurs bija uzrāpies statujai uz muguras, atspiedies ar kājām pret sienu un spieda to ar visu spēku. Torss sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, viegli iešņuk­stēdamies. [29] [1] Mans pretinieks, cenšoties iekustināt Ramzesu, noteikti bija apguvis svārsta principu. Kā teica Arhimēds: "Dodiet man pietiekami garu sviru, un es iekustināšu pasauli." Šoreiz mana pasaule bija iedomīgs, sešas tonnas smags torss bez galvas. Tumšais mākonis sadzirdēja skaņu un devās tās virzienā.

Bet viņš gāja pārāk lēni. Ar pēdējo svārstību torsa smaguma centrs bija mainījies, un tas gāzās lejup, šķeldams gaisu un pazuzdams putekļu mākonī.

Gaisā uzvirpuļoja miljons saplēstu lausku, tās lidoja visos virzienos.

Es palēcu malā, pagriezos un vēroju notikušo.

Torss negulēja uz zemes. Tas bija vidū ieplaisājis, un tā aug­šējā daļa atradās metru no grīdas, it kā balstītos uz kaut kā liela.

Es uzmanīgi tuvojos. No sava redzes leņķa nevarēju saprast, kas guļ zem torsa. Tomēr izskatījās, ka mans manevrs bijis veik­smīgs. Pēc mirkļa es varēšu doties prom, dot signālu zēnam un būt gatavs atbrīvošanai.

Pieliecos, lai paskatītos, kas atrodas zem statujas.

Pēkšņi ātrāk, nekā es būtu gaidījis, no mākoņa izšāvās mil­zīga roka un sagrāba mani aiz spalvainās kājas. Roka bija zili melna, ar trim pirkstiem un īkšķi, cieta un auksta kā kapak­mens. Tajā gluži kā marmorā bija redzamas vēnas, un tajās pulsēja dzīvība. Tvēriens sagrāba manu būtību gluži kā skrūv­spīlēs. Mīnotaurs sāpēs iemāvās. Man vajadzēja pārvērsties, lai izrautos no šī tvēriena, bet galva griezās, es nespēju koncentrē­ties. Visapkārt pletās briesmīgs aukstums, tas ietina mani kā segā. Jutu, ka uguns manī dziest, kā enerģija aizplūst no manis gluži kā asinis no vaļējas brūces.

Mīnotaurs salīgojās un nokrita zemē kā lupatu lelle. Man virs galvas pletās nāves aukstums.