Golema acs

-   Es nevēlos par to runāt, Kitija gribēja iet prom, bet vīrs apbrīnojami strauji pacēla spieķi un aizšķērsoja viņai ceļu. Uzmutuļoja dusmas. Doma par to, ka viņa varētu nogrūst sirmo vīru uz ielas un aizbēgt, pēkšņi šķita gandrīz vai pieņemama. Atvainojiet, bet man nudien nav ko teikt.

-   Saprotu. Tiešām. Tomēr es varētu jums palīdzēt. Paklau­sieties un izlemiet. Melnais svārsts. Sēdēju zāles aizmugurē. Nedaudz pakurls. Labi nedzirdēju. Jūs teicāt, ka tas jums trā­pīja?

-Jā.

-   Ak tā. Notrieca zemē. -Jā.

-   Liesmas un dūmi, un karstums?

-   Jā. Bet es…

-   Tiesa nenoticēja.

-   Nē. Tagad man jāiet. Kitija pakāpās malā un devās uz krastmalu. Bet, viņai par izbrīnu un dusmām, vecais vīrs neat­stājās no viņas ne soli, visu laiku turēdams spieķi tā, lai tas traucētu viņai nogriezties vai citādi maisītos pa kājām. Beidzot Kitija to vairs nevarēja izturēt. Viņa satvēra spieķa otru galu un tik spēcīgi parāva, ka sirmgalvis sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Kitija metās skriet, bet atkal sadzirdēja straujus spieķa klaudzienus aiz muguras.

Viņa apcirtās riņķī. Paklausieties…

Vecais kungs smagi elsa. Džonsas jaunkundz, lūdzu, pagai­diet. Es saprotu, ka esat dusmīga. Bet es esmu jūsu pusē. Kā būtu, ja es piedāvātu samaksāt to naudu, ko tiesa jums pie­sprieda? Seši simti mārciņu? Vai tas palīdzētu?

Kitija iepleta acis.

-   Ak tā. Tas jūs interesē. Esmu panācis rezultātu.

Meitene juta, kā sirds dauzās apjukumā un dusmās. Par ko

jūs runājat? Jūs mēģināt mani iegāzt… apsūdzēt par sazvēres­tību vai ko tādu…

Vecais vīrs pasmaidīja, ādai nostiepjoties pār vaigu kau­liem. Džonsas jaunkundz, tas nepavisam nav mans mērķis. Es jūs nesteidzinu. Klausieties. Mans vārds ir Spalvaskāts. Te būs mana vizītkarte. Viņš izvilka no kabatas vizītkarti un pasnie­dza to Kitijai. Vizītkarti rotāja divas otas, un virs tām bija raks­tīts "T. E. Spalvaskāts, mākslas piederumi", bet stūrī iespiests telefona numurs. Kitija piesardzīgi paņēma vizītkarti.

-   Labi. Es nu iešu. Varat pastaigāties. Būs laba diena. Sau­laina. Piezvaniet, ja jūs tas interesē. Nedēļas laikā.

Pirmo reizi Kitija mēģināja būt pieklājīga, pat nesaprazdama, kāpēc. Bet Spalvaskāta kungs, viņa nomurmināja. Kāpēc jūs man palīdzat? Tam nav nekādas jēgas…

-   Tagad ne, bet vēlāk būs. Ak tā… Kas tad tas? šis izsau­ciens bija veltīts diviem jauniem vīriešiem, burvjiem, cik nu varēja spriest pēc apģērba. Viņi nāca pa ielu, skaļi smiedamies un nesdami smalkmaizītes no Persijas kafejnīcas, un patraucās abiem sarunas biedriem garām, gandrīz nogāžot veco viru no kājām. Viņi turpināja jautri soļot uz priekšu, pat neatskatīda­mies. Kitija pastiepa roku, lai palīdzētu Spalvaskāta kungam iztaisnoties, bet izbijās no niknā skatiena viņa acīs. Vecais kungs tika galā pats, lēni un smagi atspiezdamies pret spieķi un murminādams pie sevis.

Piedodiet, viņš teica. Tie vīri domā, ka viņiem pieder visa šī vieta. Un varbūt arī pieder. Pagaidām. Spalvaskāta kungs noskatīja krastmalu. Cilvēki steidzās savās dienas darī­šanās, iegriezās kioskos un nozuda sānieliņās. Pa upi slīdēja četras ogļu baržas, strādnieki mierīgi sēdēja uz malām un smē­ķēja. Vecais vīrs grieza zobus. Tikai daži no šiem muļķiem saprot, kas lido viņiem virs galvām, vai nojauš, kas peld viņiem līdzās ūdenī. Un, ja arī viņi nojauš, šie gļēvuļi baidās no izai­cinājuma un cīņas. Viņi ļauj, lai burvji valda, lai ceļ pilis uz vienkāršo cilvēku saliektajām mugurām, lai iemin taisnīgumu dubļos. Bet mēs ar tevi zinām, kādi patiesībā ir burvji. Un kā viņi to dara. Varbūt mēs neesam tādi pasīvi cietēji kā pārē­jie, ko? »

Viņš nogludināja žaketi un pasmaidīja. Jums jādomā par sevi. Teikšu tikai vienu: es ticu jūsu stāstam, arī par Melno svārstu. Kāpēc lai jūs to būtu izdomājusi, kaut gan nav redzamu ievainojumu? Tas ir interesanti. Gaidīšu zvanu, Džonsas jaun­kundz.

To pateicis, vecais vīrs apgriezās uz papēža un strauji devās atpakaļ pa ielu, klaudzinādams spieķi uz bruģa, pat nepalūkodamies uz puķu pilnajiem groziem ielas malā. Kitija vēroja viņu, līdz Spalvaskāta kungs pazuda skatienam.

Gaidot pagraba pustumsā, Kitija atcerējās senus notikumus. Cik tas viss tagad šķita sen, un cik naiva viņa bija bijusi, stāvot tiesas zālē un prasot pēc taisnības! Meitene dusmās piesarka atmiņas pat tagad bija sāpīgas. Taisnīgums burvju tiesā? Smiek­līga doma. Vienīgā alternatīva bija rīkoties pašai. Tagad viņi vismaz kaut ko darīja.

Kitija ielūkojās pulkstenī. Anna bija iegājusi slepenajā istabā. Dibinātāja dienā bija nozagti vienpadsmit maģiskie priekšmeti deviņi nelieli ieroči un divi nezināma pielietojuma dārgakmeņi. Tagad Anna tos noglabāja. Lietus bija pieņēmies spēkā. Nākot no mākslas piederumu veikala līdz pamestajam pagalmam, visi bija izlijuši slapji līdz ādai. Pat pagrabā viņi nebija pasargāti no lietus no plaisas griestos pilēja lielas lāses. Uz grīdas stāvēja vecs spainis, kas bija jau gandrīz pilns ar ūdeni.

-   Lūdzu, izlej to, Stenlij! Kitija sacīja.