Golema acs

Pēkšņi pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Kitijas sirds, kas pēc tiesneses vārdiem bija pacēlusies debesīs, pēkšņi novēlās zemē līdz pat zābaku pazolēm. Jaunais vīrietis zaļajā cepurē metās atvērt durvis un gandrīz tika notriekts no kājām, ienākot muskuļotajam Jūlijam Tallovam. Tērpies pelēkā uzvalkā ar rozā strīpām, zodu augstu paslējis, viņš devās pie otra lielā krēsla un apsēdās tajā.

Kitija naidīgi uzlūkoja šo vīrieti. Viņš paskatījās uz meiteni ar smīnu sejā un pievērsās tiesnesei.

-   Tallova kungs? viņa vaicāja.

-   Jā, kundze, viņš nolaida acis. Es ļoti at…

-Jūs esat novēlojies, Tallova kungs.

-   Jā, kundze. Es ļoti atvainojos augsti godātajai tiesai, bet man Iekšlietu ministrijā šorīt bija neatliekamas darīšanas. Ārkārtas situācija Vapingā bija izmukuši trīs vēršgalvu folioti. Iespējams, tas plānots kā vardarbības akts. Man bija jāpalīdz Nakts policijai tikt ar tiem galā. Viņš piemiedza skatītājiem ar aci. Jūs jau zināt, kā noķert foliotu augļu kaudze, pārlieta ar medu. Viņus pievilina saldums, un tad…

Tiesnese uzsita ar āmuru. Tallova kungs, tas neattiecas uz lietu. Tiesas namā precizitātei tiek piešķirta liela nozīme. Jūs esat vainīgs tiesas priekšā, tātad parādā tiesai piecsimt mārciņu.

Viņš nokāra galvu tēlotā padevībā. Jā, kundze.

-   Tomēr jūs ieradāties īstajā brīdī, lai izklāstītu savu stāstu. Mēs jau esam uzklausījuši Džonsas jaunkundzes liecību. Jūs zināt apsūdzības. Ko varat atbildēt?

-   Neesmu vainīgs, kundze! Viņš atkal bija izslējies, burtiski starodams no pašpārliecinātības. Uzvalka strīpas nostiepās kā arfas stīgas. Man jāsaka, ka šajā gadījumā esmu cietušais, jo divi jauni nelieši arī šī jaunā dāma, kas tepat sēž, sadauzīja manu automašīnu nolūkā mani aplaupīt un ievainot. Veiksme, ka man piemītošās spējas bija pietiekamas, lai atvairītu uzbru­cējus un izbēgtu.

Viņš turpināja klāstīt savus melus vēl minūtes divdesmit, atstāstīdams asinis stindzinošos draudus, ko viņam izteikuši abi noziedznieki. Laiku pa laikam viņš iepina stāstā mazus, jocīgus atgadījumus, kas atgādināja tiesai, cik nozīmīga persona viņš ir valdībā. Kitija sēdēja bāla kā krīts, nagus iespiedusi delnās. Vienu vai divas reizes viņa redzēja, kā tiesnese pašūpo galvu, un divi vīrieši noelsās, kad Tallova kungs aprakstīja, kā kriketa bumba sašķaidījusi vina automašīnas stiklu, uif skatītāji zālē juta līdzi katram stāsta pavērsienam. Meitene jau nojauta, kura pusē ir visu simpātijas.

Bet brīdī, kad Tallova kungs ar patosu aprakstīja, kā pavē­lējis raidīt Melnā svārsta lāstu tikai pret vadoni Džeikobu lai tādējādi līdz minimumam samazinātu cietušo skaitu, Kitija vairs ilgāk nespēja klusēt.

-   Tie ir meli! viņa izsaucās. Lāsts nāca man tieši virsū!

Tiesnese uzsita ar āmuriņu pa tiesas galdu. Kārtību tiesas zālē!

-   Bet tā nav taisnība! Kitija turpināja. Mēs stāvējām bla­kus. Tas mērkaķis raidīja burvestību uz mums abiem, kā Tallova kungs bija viņam pavēlējis. Trieciens nogāza mani no kājām. Un ātrā palīdzība aizveda mūs uz slimnīcu.

-   Klusu, Džonsas jaunkundz!

Kitija padevās. Piedodiet, kundze.

-   Tallova kungs, vai jūs, lūdzu, neturpinātu?

Burvis efektīgi pabeidza stāstu, atstājot klausītājus pavēr­tām mutēm. Ficviljamas kundze kādu brīdi grozījās savā krēslā, sarunādamās ar piesēdētājiem, un tad uzsita ar āmuriņu pa galdu. Istabā iestājās klusums.

-   Šī ir sarežģīta un smaga lieta, viņa iesāka, turklāt mums nav liecinieku. Ir tikai viena cilvēka sacītais pret otra. Jā, Džon­sas jaunkundz, kas atkal?

Kitija bija pieklājīgi pacēlusi roku. Ir vēl viens liecinieks, kundze. Džeikobs.

-   Tad kāpēc viņa nav šeit?

-   Viņš nejūtas labi, kundze.

-   Viņa vietā varēja ierasties kāds no ģimenes locekļiem. Viņi tomēr izvēlējušies tā nerīkoties. Varbūt tāpēc, ka taisnība nav viņu pusē?

-   Nejau tāpēc, kundze, Kitija droši turpināja. Viņi baidās.

-   Baidās? tiesnese sarauca uzacis. Smieklīgi! No kā?

Kitija vilcinājās, bet nebija no kā gaidīt palīdzību. No atrie­bības. Ja uzstāsies tiesā pret burvi.

No skatītāju soliem atskanēja dīvainas skaņas. Visi trīs piesē­dētāji aiz izbrīna bija pārtraukuši rakstīt. Jaunais vīrietis zaļajā cepurē sēdēja pavērtu muti. Ficviljamas kundzes acis samiedzās. Viņa uzsita ar āmuriņu pa galdu.

-   Džonsas jaunkundz, viņa teica, ja turpināsiet runāt šādas muļķības, man nāksies jūs sodīt! Un nerunājiet, kamēr jums nav dots vārds. Kitija redzēja Jūlija Tallova plato smaidu. Meitene valdījās, lai nesāktu raudāt.

Tiesnese nikni skatījās uz Kitiju. Jūsu nepatiesā apsūdzība tikai pastiprina to pierādījumu klāstu, kas apliecina jūsu vainu. Neuzdrošinieties runāt! Kitija bija sašutumā atkal atvērusi muti.

-   Katru reizi, kad ierunājaties, jūs iegāžat pati sevi, ties­nese turpināja. Ja jūsu draugs atbalstītu jūsu teikto, viņš šodien būtu šeit. Turklāt acīmredzams, ka pret jums nav ticis raidīts Melnā svārsta lāsts, kā jūs tikko apgalvojāt, citādi jūs nekādā gadījumā nebūtu pie tik labas veselības, lai šodien ieras­tos tiesā. Tiesnese apklusa, lai iedzertu malku ūdens.